Labklājības valsts - risinājums vai problēma?

Secinājumi
Var teikt, ka labklājības valstis, kas tika veidotas, lai likvidētu liberālās un sociālistiskās izpratnes trūkumus labklājībā, ir jauns liberālā modeļa veids. Šajā ziņā valstis rīkojas ar intervences pieeju, lai atrisinātu problēmas, kas var rasties sociālās politikas jomā.

Kritika, ka labklājības valsts prakse attiecībā uz labklājību, bija neveiksmīga, jo tika pamatota ar apgalvojumiem, ka nabadzība un bezdarbs palielinājās, nodokļu un sociālie izdevumi ir liels slogs, un ģimenes un morāles struktūra sabiedrībā negatīvi mainījās.

Labklājības valsts tendence atgriezties atpakaļgaitā visdrīzāk negatīvi ietekmēs sociālo politiku. Sociālo izdevumu radītais finansiālais spiediens var izraisīt labklājības valsts pasīvo raksturu, kā tas bija liberālajā periodā, saskaroties ar sociālajām problēmām un radot sociālo politiku.

Neskatoties uz šiem notikumiem, ir iespējams teikt, ka labklājības valsts aktīvi piedalās sociālajā politikā, un labklājības valstis ir izturīgas pret pieredzējušajām ekonomiskajām negatīvām iezīmēm. Taču, ņemot vērā visus šos aspektus, var teikt, ka nākotnē valdības, kas pieņem pieeju, kas apdraud sociālo politiku, lai panāktu ekonomisko izaugsmi, novedīs pie sabiedrības, kura cer uz sociālo labklājību, reakcijas. No otras puses, labklājības sasniegšana, neatkāpjoties no sociālās politikas mērķiem, mainīsies arī atkarībā no valstu spējas pielāgoties pārmaiņām un attīstībai un attiecīgi atjaunot.
…