Kino... Cik sens tas ir? Kādam tas saistās ar kinoakadēmijas balvu „Oskars”, varbūt ar Voltu Disneju. Kinofilma stāsta par kādu konkrētu laiku un kāda konkrēta cilvēka dzīvi. Varbūt tai ir pat laikmeta smarža? Varbūt caur kinofilmām arī mēs varam izdzīvot kāda dzīvi?
Kino ir viens no 20. gs. zinātnes un tehnikas ievērojamākajiem mākslas sasniegumiem un 21. gs. populārākajiem mākslas veidiem un medijiem. Kino savukārt ir arī būtiska Latvijas kultūras sastāvdaļa gan kā vēstures izziņas avots, gan kā jauna kultūras un mākslas forma, kas ievērojamu kvalitāšu gadījumā nestu pasaulē Latvijas vārdu līdzīgi sportam.
Darba autoru Zinātniski pētnieciskā darba tēma ir „Latviešu kino filmu attīstība un popularitāte”. Šo tēmu autores izvēlējās, jo mūsdienu cilvēks, nevar iedomāties savu dzīvi bez televizora un filmām, kuras rāda cauru dienu. Mūsdienu jauniešiem neinteresē latviešu kino, bet gan ārzemju trilleri un komēdijas. Tieši tādēļ, autores pievērsās latviešu kino, lai izpētītu, cik tomēr, latviešu filmas ir labas un interesantas, un saprastu to iemeslu, kādēļ cilvēki novēršas no latviešu filmām.
Rodas jautājums, kāds varētu būt filmu popularitātes iemesls? Vārds populārs nozīmē – izplatīts, redzēts, zināms un plašās tautas masās iecienīts. Populārs ir atkarīgs no sabiedrības un tikai sabiedrība nosaka vai tas ir pieņemams un atzinības vērts. Tieši tādēļ ir vērts noskaidrot, kas sabiedrībai nepatīk latviešu kino un vai latviešu kino izplatību Latvijā var nodēvēt par popularitāti!
Savā darbā, autores vēlas izpētīt, kā notikusi latviešu kino filmu attīstība, kā filmas kļuvušas populāras un kāda ir latviešu kinofilmu aktualitāte mūsdienās.
Mūzikas, dzejas, tēlniecības, dejas un cirka mākslas aizsākumus var datēt visai aptuveni, tā ir tāltāla pagātne. Toties kinomākslas rašanās nosakāma daudz precīzāk. Kino ir reizē māksla un tehnika, tās attīstībai var izsekot soli pa solim.
Pavisam pirmais kino demonstrējums Rīgā notika tikai pusgadu vēlāk, pēc tam, kad Parīzē, brāļi Limjēri 1895. gada decembrī izrādīja tā laika pirmo „kino” – kustīgas bildītes. Rīgā pirmais kino demonstrējums notika Solomonska cirka ēkā. Vasarās, katru silto vakaru, tumsai iestājoties, bija iespēja skatīties kino Vērmanes dārzā. Pirmo publisko kinoteātri „The Royal Vio”( aiz tagadējā Nacionālā teātra) Rīgā uzcēla 1901. gadā, kur zālē varēja sanākt 888 skatītāju, bet balkonā vēl 312.
Kino Latvijā attīstījās samērā strauji. Sākumja bija tikai attēls bez skaņas. 1934. gadā triumfēja divas pilnmetrāžas19. skaņu filmas – „Daugava” un „Gauja”. Pateicoties brāļiem Blumbergiem, „Daugava” bija pirmā latviešu filma, kurai bija skaņa. Bet ar mūziku filmām ir bijis visai pagrūti. Jo, kad orķestra vietā izmantoja taperus, proti, pianistus, tad ir bijis pat tā, kad filma bija nezināma un pianistam bija jābūt ļoti attapīgam, lai uzķertu vajadzīgo noskaņu.…
