Senlatvieši ticēja dažādiem gariem un dieviem. Debess un zeme, mežs un lauks, upes un ezeri, koki un akmeņi bij miteklis viesiem šiem dieviem un gariem.
Senlatvieši ticēja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves noiet apakšzemē, veļu valstībā, kur valda Veļu māte un Zemes māte. Pret mirušo dvēselēm vajadzēja izturēties labi, godāt viņas. Senlatvieši mieloja un godināja mirušo dvēseles, lai tās ļauna nedarītu. Arī aizgājējiem kapā lika līdzi dažādus priekšmetus, kas bija nepieciešami dzīves laikā, jo ticēja, ka aizkapa dzīvē tie būs noderīgi.
Pazīstamākās un ievērojamākās senlatviešu dievības, kuras pielūdza, ir: Debess tēvs, Zemes māte, Pērkons, Saule, Austra, Laima, Meža māte, Lauku māte, Jūras māte.
Debess tēvs valdīja pār zemi un debesi – un palīdzēja cilvēkiem. Pērkons, bargs un varens, darīja gan ļaunu, gan labu ar saviem negaisiem un zibeņiem. Viņu bijās un cienīja. Saule deva gaismu un siltumu, modināja visapkārt dzīvību. Senlatvis viņu mīlēja. Kad saule lēca, viņš priecājās, kad nogāja – skuma un svētīja saules celiņu. Ausma bij rītausmas dieviete, Meža māte valdīja par mežu, Lauku māte par laukiem, Jūras māte par jūru, Zemes māte un Veļu māte uzņēma mirušo dvēseles savā valstībā.
No svētkiem pazīstamākie bija veļu godināšana un zāļu svētki. Veļu godināšana notika rudenī, kad lauki bij nokopti. Tad pirtī vai kādā citā vietā mieloja veļu dvēseles.
Kurši bij baltu cilts, kura dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos. Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos kuršu dzīve vienmēr bijusi saistīta ar jūru.
Zemgaļi bija baltu cilts, kura apdzīvoja Lielupes baseina teritoriju un tagadējās Lietuvas Mūsas baseina zemes. Sākot ar 2. gs., zemgaļu kultūra izplatījusies jau diezgan plašā teritorijā.
Sēļi bija viena no tām četrām baltu ciltīm, kuras 16. – 17. gs., saplūstot ar pārejām, veidoja latviešu tautu. Sēļu apdzīvotās teritorijas robežas 9. – 13. gs. nav tik labi izteiktas kā pārējām ciltīm, un arī rakstītajos vēstures avotos ziņu par sēļiem ir daudz mazāk.
Latgaļi bija baltu cilts, kura apdzīvoja tagadējās Latgales teritoriju un austrumvidzemi, būtībā Vidzemes lielāko daļu. Latgaļiem bija visai cieši politiskie kontakti ar Krievzemes kņazistēm, tāpēc interesanta bija pareizticības loma latgaļu vidū. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie krustiņi, kuri izmantoti kreļļu virtenēs, liecina, ka latgaļi ticības simbolus lietojuši kā rotājuma elementus. Tomēr Jersikas un Kokneses vietējā aristokrātija pirms krustnešu ierašanās jau bija pārgājusi pareizticībā. Arī ļoti daudzi kristīgā kulta vārdi latviešu valodā ir aizgūti no pareizticīgo senslāvu valodas.…
