SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Līderība – tās ir savstarpējās attiecības, kurās viens cilvēks iespaido citu cilvēku uzvedību.
Līderības teorijas sāka veidoties 20.gs sākumā, tajās tika aprakstīta līdera uzvedība, izturēšanās, nevis uzskaitītas atsevišķas iezīmes kā citās teorijās.
Pirmo līderības stilu klasifikāciju izveidoja Kurts Levins un viņa līdzstrādnieki Ronalds Lipits un Ralfs Vaits, tika izveidots nu jau tradicionālais līderības dalījums stilos: autoritārais, demokrātiskais, liberālais.
Vadītājs parasti savā darbībā neizmanto tikai kādu vienu noteiktu stilu, visi šie trīs stili kādā konkrētā vadības stilā var būt pārstāvēti dažādās proporcijās.
Vadītāja autoritātes veidošana ir ļoti svarīgs un sarežģīts process. Taču nepietiek tikai ar tās veidošanu, ir nepieciešams to arī uzturēt un nostiprināt, lai tā nebūtu tikai pārejoša parādība.
Vadītāja autoritātei ir divas puses: pirmā no tām ir objektīvā. Šo autoritāti darbinieks var iegūt, ja tiek ievēlēts vai nozīmēts vadītāja amatā. Otra puse ir subjektīvā autoritāte. Šo autoritāti var iegūt darbinieks sekmīgi strādājot.
Lai panāktu efektīvu vadīšanu, vadītājam jālieto vara, ko var izmantot dažādi, lietojot daudzas metodes un paņēmienus, lai ietekmētu darbinieku rīcību.
Vadīšana ir varas lietošana. Mūsdienās gan teorētiķi, gan praktiķi ir atzinuši, ka varas un ietekmes lietošana atkarīga ne tikai no vadītāja pilnvarām un hierarhijas pakāpes, bet arī no personīgajām īpašībām, no konkrētas situācijas un arī no personības uz ko vēlas iedarboties vadītājs.
Nepamatota, vienpusīga varas lietošana no vadītāja puses var no padoto puses izraisīt vēlmi pierādīt arī savas varas iespējas. Rezultātā ne vadītājs ne padotie nesasniedz mērķus. Tāpēc vadītājam ietiecams vienmēr novērtēt pietiekamo „varas bilanci”, kas varētu kalpot organizācijas mērķu īstenošanai un tajā pašā laikā neizraisītu padoto pretestību.
…
