8.3. Tēva arests
Pienāca 1941.gads. Atceros, ka Jaungada sarīkojumu atklāja ar Internacionāli, un mans tēvs bija viens no nedaudzajiem, kurš no sākuma līdz beigām nodziedāja šo himnu. Manam tēvam bija skaista balss. Mājās pārbraukuši, mēs vakariņojot jokojām un tēvs teica, ka tie neesot nekādi komunisti, jo nemākot himnu. Viņiem, dažiem īsteniem latviešiem, bijusi jādzied gandrīz vieniem. [Internacionāle Latvijā tika dziedāta kopš 1905.gada revolūcijas].
Jau dažus mēnešus agrāk, šad un tad klīda baumas par to, ka tiek arestēti cilvēki – pa naktīm. Mūsu pagastā vēl nekas tāds nebija noticis. Tad nomira onkulītis – diriģenta tēvs. Bērēs bija arī Rīgas radi. Vakarā, bēru mielasta laikā, mūsmājās ieradās divi čekisti un viens pagasta pārstāvis. Paēda, padzēra, parunāja un aizbrauca. Visi tomēr bija pārliecināti, ka viņi braukuši, lai apcietinātu tēvu. Rīgas radi ieteica, lai tēvs tūlīt brauc pie viņiem uz Rīgu. Tēvs atteicās, jo baidījās, kas notiks ar ģimeni.
1941.gada 31.janvārī ap pulksten 23:00 mūs pamodināja klauvējieni pie durvīm. Istabā ienāca trīs bruņoti čekisti un apcietināja tēvu. Visu māju pārmeklēja, atvilktnes izrāva un izvandīja, tad pavēlēja sajūgt zirgu un aizvest viņus un tēvu uz Krustpili, uz Daugavpils vilcienu.
Vēlāk, pēc masveidīgajām deportācijām jūnijā, cilvēki nezināja, kur slēpties, kā dzīvot, jo paredzēja, ka deportācijas turpināsies. Arī mēs aizbraucām no Pāpuļiem uz vectēva mājām un slēpāmies rudzu laukā.
Eiropā karoja, Baltijas valstīs valdīja komunistu terors. Jājautā, kas ir briesmīgāk – vai pārciest karadarbību, vai nepārtraukti baidīties no čekas, no apcietinājumiem un spīdzināšanām, par kuru esamību ļaudis bailīgi, bet neatlaidīgi runāja. …
