Literatūras un īstenības robeža U.Eko darbā "Bodolīno"

Meklējot atbildes uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem izmantošu salīdzinošo un vēsturisko analīzes metodi. Noskaidrošu kāda ir šo jautājumu problemātika un interpretācija mūsdienu skatījumā ar to kā īstenibas meklējumi izpaudās antīko autoru darbos. Lai labāk veiktu salīdzinošo, kā arī vēsturisko analīzi izvirzīšu hipotēzei, kura darba gitā tiks izanalizēta, tādejādi parādot antīko un jauno laiku filosofu izpratnes skatījumu uz šīs tēmas problemātiku.

Darbā izvirzītā hipotēze:
Jutekliskās pasules pretnostatījums īsteno ideālo būtību pasaulei. Platons

Sabiedrība gadsimtu laikā ir centusies atrast atbildes uz tai svarīgiem eksistenciāliem jautājumiem. Jautājums par īstenības nodalīšnu no šķituma un jutekliski tveramās pasaules ir viens no tādiem. Vēl mūsdienu sabiedrībā konkrētas atbildes, kas spētu sniegt vienu pilnīgu skaidrojumu nav. Daudz kas cilvēcei ir palicis līdz galam nesaprasts. Taču mēs varam mēģināt atrast skaidrojumu, tomēr tas, visticamāk, vienmēr būs nepilnīgs, kas nākamajiem pētniekiem dos iespēju turpināt tā tālāku izpēti un attīstību.
Kāpēc mūsdienās izvirzītā problēma ir aktuāla? Atbilde ir sekojoša – manuprāt mūsdienās, kad pasaules attīstība notiek ļoti strauji, kad katra aizgājusī diena jau ir kļuvusi par tālu pagātni, kad informācijas plūsma ir tik plaša un šķiet kļuvusi nekontrolējama, rodas jautājumi – Kur un kas ir patiesība? Kura ir man pieņemamā patiesība? Vai es visā piedāvātās literatūras un informācijas daudzumā pats esmu spējīgs saskatīt risinājumu, jeb es par savu saucu kāda cita subjektīvo viedokli, ko esmu pārveidojis sev piemērotu un tāpēc aplami to saucu par savu, pats pilnībā tam ticēdams un būdams pārliecināts, par tā absolūti nešaubīgo un patieso raksturu?…