Dažādi pētnieki ir izteikušies arī, ka Vēbers nav varējis šo pētāmo objektu darbā „Protestantisma ētika un Kapitālisma gars” aplūkot objektīvi, jo pats ir bijis personīgi pakļauts reliģiskiem impulsiem personīgajā dzīvē. Par to var lasīt Swatos Jr., William H., Kivisto zinātniskajā rakstā „Maks Vēbers kā „kristīgs sociologs””. (Max Weber as 'Christian Sociologist'). Vēbers pats rakstīja kādā vēstulē, ka tā ir taisnība, ka viņš ir reliģiski absolūti netrenēts un nekvalificēts, bet rūpīga pašpārbaude ir atklājusi viņam, ka viņš nav pretreliģiozs vai neticīgs. Fakts, ka viņš nav dziļi reliģiozs, neizslēdza to, ka viņš bija ieinteresēts reliģiskajos uzskatos. Marianne Vēbere, Maksa Vēbera sieva un viņa darbu redaktore, stāsta, ka viņas vīrs "vienmēr ir saglabājis dziļu cieņu pret Evaņģēliju un patiesu kristīgo reliģiozitāti" . Šī raksta autors pievēršas Vēbera sievas biogrāfijai, kurā meklē atsauces uz Vēbera laikmeta dzīvi un apstākļiem gan sabiedrībā, gan arī privātajā dzīvē. Raksta autors secina, ka nenoliedzami šī personīgā reliģiskā interese un dzīves pieredze ir ietekmējusi viņa darbus. Salīdzinot ar viņa laikabiedriem Fridrihu Nīči un Martinu Heidegeru, Vēbers izceļas ar to, ka nenoliedz savas sociāli reliģiskās saknes. Raksta autors, izpētot vēstures liecības par Vēberu, secina, ka tieši tas šo izpēti padara vērtīgu, jo savos pētījumos centās iesaistīt personīgi konkrētus konfesiju un reliģiju pārstāvjus. Pats pētījums par Protestantisma ētiku arī nav nejaušs. Tajā var saskatīt Vēbera vēlmi ievest Vāciju 20.gadsimtā kā demokrātiju. Ne velti viņš pievērsās arī ar citu pasaules reliģiju pētīšanu, apstiprinot Protestantisma ētikas unikalitāti. …
