Matemātikas pirmsākumi dažādās valodās meklējami laikā, kad cilvēki sāka lietot jēdzienu skaitlis, vēlāk iemācoties arī skaitīt. Par šiem senajiem laikiem rakstiskas liecības nav saglabājušās, jo cilvēki vēl nebija izdomājuši rakstību. Tāpēc to, kā cilvēki iemācījās skaitīt, var tikai iztēloties.
Zinātnei zināmi trīs veidi, kā var mēģināt atminēt šo mīklu. Pirmais ceļš – valodas, tautu nostāstu un dziesmu pētīšana. Daudzas liecības par skaitļu nosaukumiem ir saglabājušās gandrīz visu tautu valodās, tādējādi, pētot valodu, var atrast atbildes uz daudziem jautājumiem.
Otrais ceļš ir bērnu novērošana, kad viņi macās runāt un skaitīt. Bērns it kā “atkārto” dažus posmus cilvēces attīstībā.
Trešais ceļš ir pirmatnējo tautu pētīšana. Āfrikā, Dienvidamerikas centrālajā daļā un uz dažām salām joprojām dzīvo ciltis, kuras atrodas tik zemā attīstības līmenī, kāda bija mūsu senči pirms pieciem vai desmit tūkstošiem gadu.
Salīdzinot ziņas no šiem trim avotiem, var iegūt aptuvenu ainu par to, kā mūsu senči skaitīja pirms rakstības izgudrošanas.
Lai skaitītu, cilvēkam bijā jāspēj abstrahēties, jo viss dabā esošais – lopi, medījums, cilvēki – bija jāsalīdzina ar dabā neesošu jēdzienu – skaitli. Šī spēja uzreiz nerodas.
Visgrūtākais etaps, ko veikusi cilvēce, veidojot jēdzienu par skaitli, ir no jēdziena daudz izdalīt jēdzienu viens. Šāda jēdziena veidošanās tiek skaidrota ar to, ka cilvēks parasti ar vienu roku var satvert vienu priekšmetu.
Skaitli divi cilvēki saistīja ar noteiktu priekšmetu pāri: divas rokas, divas kājas, ausis. Par to liecina daudzās valodās saglabājies divējādais skaitļa divi izteikšanas veids, piemēram, indiešiem vārds acis un tibetiešiem vārds spārni nozīmē skaitli divi.…
