Motivēšanas būtība un evolūcija
Motivācija (motivēšana) ir dinamisks process, kurš, izmantojot psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē indivīda un uzņēmuma izvirzīto mērķu sasniegšanu .
Motivējums ir noteiktu motīvu komplekss, kas veicina cilvēku rīcību noteiktā virzienā. Motivēšana organizācijās ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus .
Uzņēmuma darbinieku darbība ir atkarīga no trīs faktoriem:
Prasmes un spējas (iespējas veikt attiecīgu darbību);
Resursi (materiāli, instrumenti, iekārtas, informācija u.c.);
Motivēšana (būt ieinteresētam veikt attiecīgo darbu).
Ja darbiniekam trūkst prasmes un zināšanas, lai veiktu kādu darbu, tad menedžeris parasti zina, kas jādara – jāpaaugstina kvalifikācija vai darbs jāuztic citam darbiniekam utt. Ja ir problēmas ar resursiem, tad arī ir aptuveni skaidrs – kaut kas jāmaina, jāuzlabo vai jāapgūst. Ja ir problēma ar motivēšanu, tad menedžerim to atrisināt būs grūtāk, jo šajā procesā nepastāv standarta metodes, un katrā konkrētā situācijā ir jāizvēlas vispiemērotākais darbinieku stimulēšanas paņēmiens, lai tie efektīvāk strādātu organizācijas mērķu labā.
Motivācijas procesam ir būtiska vieta personāla vadībā. Organizāciju vadītāji parasti cenšas atrast drošas saites starp personāla motivēšanu un sekojošu efektīvu darbību organizācijas labā, tādā viedā panākot harmoniju starp individuālajiem un organizācijas mērķiem. Lai gūtu gandarījumu un ilgstošu interesi par darbu, nepieciešami jauni stimuli, lai papildinātu tos, kuru dēļ darbinieks izvēlējās konkrētu uzņēmumu un amatu. Sekmīga motivācija – tas nav darbinieku skaits, bet gan viņu savstarpējās attiecības.
…