Nāves tēls literatūrā un mākslā attīstītajos un vēlajos viduslaikos

Tēzes
1. Nāves būtība viduslaikos atšķīrās no mūsdienu uzskatiem par mirušajiem: sākotnēji nāve tika uzskatīta par dieva sūtni, pavadoni uz viņsauli, bet vēlāk ieguva iznīcinātājas statusu, kas pati izlemj, kuram jāmirst, tā kļuva par patstāvīgu tēlu.
2. Nāvi kā skeletu attēlo jau kopš 12. gs., bet popularitāti šis atveids iemanto 14. gs., kad tas parādās nāves deju ilustrācijās – grebumi, kas ataino tāda paša nosaukuma poēmas notikumus, kuros nāve ierodas pēc dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem un aicina mesties dejā, ņirgājoties par dzīvi. Zināmākais nāves deju grebumu autors ir Hanss Holbeins.
3. Nāvi atainoja ne vien grafiski, bet arī dzejā. Populārākais darbs par nāvi ir poēmas par nāves dejām, pirmās poēmas versijas ir atrodamas jau 12. gs un ir izplatītas visā Eiropā. Nāves tematika ir plaši izmantota vēlajos viduslaikos, dzejas rindās nereti tiek iekļautas pamācības vai morāle, kā arī bieži vien tiek pausta negatīva attieksme pret baznīcu un notikumiem sabiedrībā.
4. Viens no avotiem par vēlo viduslaiku sabiedrību kalpo Džovanni Bokačo (14. gs. itāliešu novelists, dzejnieks un humānists, dzīvojis un strādājis Florencē) darbs „Dekamerons”. Tajā ir raksturota cilvēka rīcība saskaroties ar plaša mēroga epidēmiju (mēri) – pilnībā izmainās domāšana un priekšstati par pieklājības normām, kā arī cilvēku uzvedība
5. Atbildes reakcija uz melnās nāves izplatību bija antiklerikālās literatūras rašanās, kurā tika atainota cilvēka zemiskā rīcība, pieauga dzīves vērtība, radās ksenofobija un neiecietība pret slimajiem, kā arī izveidojās nepatika pret baznīcu un dažādu jaunu reliģisku veidojumu rašanās.

…