"Neatkarīgās iestādes" Latvijas valsts pārvaldē

Publiskās tiesības kā jurisprudences termins vispirms saistās ar tām dzīves sfērām, kuras cilvēkiem vistiešāk šķiet publiskas. Viena no tādām jomām, kas arī pieder publisko tiesību kategorijai, ir valsts pārvalde un tās institucionālā sistēma.
Tikpat kā ikvienam iedzīvotājam ir vairāk vai mazāk zināms, ka valsts institūcijas ir sakārtotas kaut kādā sistēmā. Taču cilvēki neizprot un nepievērš uzmanību tam, kurai ministrijai vai vēl kādam birokrātiskajam aparātam iestāde ir padota. Tomēr tam ļoti bieži ir būtiska vai pat izšķiroša nozīme, kaut vai tādu iemeslu dēļ kā iestādes darbības kontrole vai lēmumu apstrīdēšanas kārtība.
Valsts iestāžu kontroles iespējamība demokrātiskās valstīs ir viens no svarīgākajiem rādītājiem. To nodrošina stabila un vienota valsts pārvaldes sistēma, kurā visas iestādes ir padotas izpildvarai (Latvijā – Ministru kabinetam) vai kādai citai institūcijai, kas savukārt atkal ir tieši vai pakārtoti padota valdībai.
Papētot Latvijas Republikas valsts pārvaldes struktūru, tur atrodamas vairākas valsts iestādes, kuras neiekļaujas šajā sistēmā, jeb tā saucamās “neatkarīgās iestādes”, kuras nav padotas ne Ministru kabinetam, ne kādai citai valsts institūcijai. Līdz ar to var rasties problēmas ar šo iestāžu kontroles un uzraudzības mehānismiem.
Šajā referātā centīšos noskaidrot, kuras valsts iestādes Latvijā darbojas “neatkarīgi”, izpētīt to darbību un izanalizēt nepieciešamību pēc to iekļaušanas kādā ministrijas padotībā vai tieši otrādi – neatkarības saglabāšanas. Tā kā visas iestādes aptvert būtu pagrūti un nebūtu nepieciešami, situācijai ilustrēšanai un analīzei izvēlējos divas redzamākās un labāk pazīstamās – Latvijas Banku un Centrālo vēlēšanu komisiju, pieņemot, ka citās “neatkarīgajās iestādēs” situācija ir līdzīga, atšķirīgas ir tikai jomas, kurās tās darbojas.…