Austrāliešu psihologs Alans Pīzs apgalvo, ka verbāli (ar vārdu palīdzību) mēs nododam tikai 7% no informācijas. Pārējie 93% atrodas neverbālās saskarsmes ziņā: balss tonis un intonācija sastāda 38%, bet mīmika, žesti un pozas – 55% no ietekmes uz sarunu biedru.
”Tas nevar būt,” iebildīs daudzi cilvēki, bet tomēr viņi nodomās: ”ja es savu priekšnieku nevaru ciest, taču vārdos izrādu sajūsmu par viņu, tātad, no acu izteiksmes un balss intonācijas viņš uzzina par manām patiesajām jūtām?” Tomēr tā nav, šefs neko nenojauš. Jo daudzi cilvēki intuitīvi kontrolē savu mīmiku, žestus un balss intonāciju, bet ļoti maz ir to cilvēku, kuri patisi prot to ”lasīt”.
Mēdz būt situācijas, kad šefs saka vienu (piemēram – es augsti vērtēju jūsu darbu), bet viņa sejā ”rakstīts” pavisam kas cits. Viņš ir vai nu sadrūmis, vai liekulīgi smaida, vai vispār izvairās uz jums skatīties, sakrusto kājas, spēlējas ar plaukstām, paceļ plecus, pēkšņi paberzē degunu vai ieklepojas.... mēs uzreiz jūtam, ka šefs melo.
Vai arī esot bijis šāds gadījums: lietišķo pārrunu laikā par lielas elektronisko ierīču partijas iepirkumu Rietumos ”pārdevēja” pārstāvis nemitīgi fotografējis latviešu ”pircējus”. Pārrunas nav bijušas vieglas, abas puses kaulējušās par katru dolāru, tāpēc ticis nolemts sarunas turpināt nākamajā dienā. Un no rīta ”pārdevēji” uzreiz piedāvājuši ”pircējiem” to cenu, kuru viņi patiesi nav spējuši pazemināt, un līgums ticis uzreiz parakstīts. Kā tas izskaidrojams?…
