Katrai cilvēka rīcībai, lai cik tā būtu neievērojama, ir savs izskaidrojums. Pasaule bez cilvēkiem un darbības nav iedomājama. Ja cilvēki darbotos tikai sabiedrības interesēs, tad pasaulē būtu daudz vairāk smaidīgu un laimīgu cilvēku. Tomēr jau no pašiem cilvēces pirmsākumiem ir bijuši ļaudis, kas stājas pretī vispārpieņemtajai sabiedriskajai kārtībai un normām.
Noziedzība ir sociāla problēma, tās izināšanai galvenā uzmanība ir jāveltī noziedzības galvenajam elementam - noziedzīgas darbības veicējam – cilvēkam.
Problēmas atrisinājums ir jāmeklē tās rašanās sākumā. Lai izprastu cilvēka nepieņemamo, noziedzīgo rīcību, ir jāprot konkrētajā personā ielūkoties pēc iespējas dziļāk un saudzīgāk, jo reti kurš nozieguma veicējs ir apmierināts ar savu rīcību. Dziļi sirdī šī rīcība ir kā sāpe. Noziedznieks nožēlo savu nespēju sasniegt mērķi vispārpieņemtā veidā. Protams, ir noziedznieki, kas ar savu noziedzīgo darbību ir sadzīvojuši. Tā ir kļuvusi par ikdienu.
Ja darbība ir veikta apzināti, tai ir kāds noteikts mērķis. Pētot noziedzīgās darbības veicēju virspusēji, var vienkārši konstatēt faktu, ka noziegums ir veikts, piemēram, mantkārīgā nolūkā, bet katram noziegumam un noziedzniekam seko virkne dažādu iemeslu un apstākļu, kuru dēļ ir veikts attiecīgais noziegums.
Tēmu kursa darbam par noziedznieku, tā personību izvēlējos tēmas aktualītātes dēļ. Pieaugošā noziedzība ir nopietns pamats satraukumam un problēmas risinājuma meklējumiem.
Noziedznieka personība ir sabiedriski vēsturiski izveidojusies kategorija.
Noziedznieka personību pēta kriminoloģija. Tā kā tā ir viena no jaunākajām zinātnēm, patstāvīga tā kļuva tikai XIX gadsimta otrajā pusē. Kriminoloģija tiešā nozīmē ir mācība par noziegumu („crimen” no latīņu val.- noziegums, „logos” no grieķu val. – mācība). Tieši tāda zinātnes nosaukuma izvēle nav nejaušība. Tā laika zinātnieki, kuri pētīja noziedzības izplatību, sevišķu uzmanību pievērsa noziegumam un tā iemeslus centās atrast specifiskajās noziedznieka iezīmēs.
Kriminoloģijas kā zinātnes attīstības sākumā, noziedznieka personības pētījumus veica, ņemot vērā apstākli, ka cilvēkam piemīt specifiskas antropoloģiskās, bioloģiskās, psiholoģiskās, ģenētiskās un citas īpašības, kuru ietekmē viņš arī izdara noziegumus. Vēlākos laikos noziedznieka personība tika aplūkota kā sociāla parādība - socializācijas procesa savdabīgs produkts.1
Noziedznieka personības jēdziens.
Par noziedznieka personību var runāt tikai tad, ja konkrēts cilvēks ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu un viņš ir noziedzīga nodarījuma subjekts, tātad izpildījis pretiesisku lomu.2
Kriminologi atzīst, ka ir daļa iezīmju, kuras ir kopīgas pilnīgi visiem noziedzniekiem. Tās ir pazīmes, kas ļauj atšķirt noziedzniekus no likuma paklausīgiem iedzīvotājiem. Tomēr šīs iezīmes nevar attiecināt uz pilnīgi visām personām, kuras ir izdarījušas noziegumus. Ir noziedznieki. kuriem šādu iezīmju nemaz nav, bet šīs personas arī ir noziedzīgās uzvedības iemeslu nēsātāji, un tas nozīmē, ka tas ir atsevišķs gadījums, kuru ir jāizpēta ar sevišķu uzmanību. Šis fakts ļauj runāt par noziedznieka personību kā par atsevišķu, patstāvīgu, sociālu un psiholoģisko tipu. Noziedznieka garīgo pasauli un reakciju uz apkārtējās vides iedarbībām nosaka viņa specifika.
Viens no valdošajiem Krievijas speciālistiem noziedznieku psiholoģijā M. Jeņikejevs noziedznieka personību raksturo šādi – „Tā ir indivīda psihisko īpatnību summa, kas skatāma viņa izdarītajā noziegumā un tiek raksturota kā noziedzīgas uzvedības nosacījums. Noziedznieka pesrsonības īpašības ir deformēta vērtību orientācija, sociāli adoptīvu uzvedības paņēmienu trūkums.” Viņš vēl piebilst, ka noziedznieka uzvedība akcentējas uz agresivitāti, impulsivitāti, zemu personas attīstības līmeni, infantlismu, zemu kultūru un primitīvismu, paaugstinātu pretenziju līmeni ar vienlaicīgu tā realizācijas iespēju trūkumu.3
Katra noziedznieka garīgo pasauli un attieksmi pret apkārtējās vides iedarbībām nosaka viņa specifika.
Iepazīstot noziedznieka personību, kriminoloģijā tiek apskatīta zināma sakarība starp noziedzīgu uzvedību, noziedzību kā masu parādību, to determināciju, noziedzības iemesliem un rekomendācijām, kuras tika zinātniski pamatotas un palīdz cīnīties ar noziedzības izplatību.…
