Ikviens darbinieks grib apzināties, ka tas liekot darbā savās spējas, pūles, veic kādu nozīmīgu darbu, izjūt piederību organizācijai un tāpat arī grib izjust pienācīgu sava darba novērtējumu. Darbinieki, kas to izjūt ir gatavi strādāt labāk un ar lielāku atdevi, līdz ar to tie ir labvēlīgāki pret organizāciju. Ikviena valsts vai privātā sektora iestāde, tā pirmām kārtām ir organizācija, kurai ir savi uzdevumi un mērķi. Visiem zināms, kas saistīts ar organizācijām, ir saistīts arī ar savstarpējām cilvēku attiecībām. Lai sasniegtu savus mērķus to rīcībā ir jābūt kaut kādiem noteiktiem resursiem:
materiālu resursiem,
finansu resursiem,
informācijas resursiem,
cilvēku resursiem.
Lai visus šos resursus varētu apvienot kopēja mērķa sasniegšanai ir vajadzīgs tāds darbību kopums un process kā – menedžments, kas koordinē nepieciešamās darbības.
Kopumā menedžments apvieno tādus procesus kā plānošanu, organizēšanu, motivēšanu, kontroli.
Visi šie mērķi ir ļoti svarīgi organizācijas mērķu sasniegšanā. Bez rūpīgas plānošanas, analīzes, mērķu noteikšanas, organizācijas darbība ir nolemta neveiksmei, vienkārši nav jēgas kaut ko uzsākt tālāk. Tāpat arī ar organizēšanu. Neviens plāns netiks izpildīts bez labas, pārdomātas organizācijas un pienācīgas struktūras izveidošanas. Savukārt kontrole ir svarīga menedžmenta procesa sastāvdaļa, kas ir virzīta uz tādām rīcībām, kas dod pārliecību tam, ka visas darbības notiek pēc izstrādātā plāna. Tāpat arī, ka viss tiek veikts vajadzīgajā kvalitātē, un daudzumā, ka iedalītie līdzekļi tiek izlietoti pareizi, utt. Ar kontroles palīdzību tiek savlaicīgi atklātas kādas kļūdas, problēmas, un pateicoties tam tās tiek savlaicīgi novērstas vai koriģētas.
Piesaistītos darbiniekus vēl ir jāieinteresē un jāpārliecina darīt savu darbu tā, lai organizācijas mērķi tiktu sasniegti, respektīvi, tie ir jāmotivē. Nepietiekami motivēti darbinieki, vai neapmierināti ar savu darbu var darboties pret organizāciju tās mērķu sasniegšanā. Tas var notikt caur savu attieksmi pret darbu, caur neformālām (izsakot savu neapmierinātību citiem darbiniekiem, aģitējot citus neveikt savus pienākumus, utt.) grupām.
Tiek uzskatīts, ka cilvēku resurss ir vislielākā organizāciju bagātība, bet tajā pašā laikā tas ir vienīgais resurss, kas ir spējīgs darboties pret organizāciju.
Katram darbiniekam ir savi uzskati, vajadzības, attieksme pret lietām tai skaitā arī pret darbu, tikai katram sev raksturīga uzvedība, utt.…
