Katra darbinieka svarīga dzīves sastāvdaļa ir darbā pavadītais laiks. Taču darba laiks nesaraujami saistīts ar atpūtas laiku. Cilvēka pavadītais laiks gan darbā, gan atpūtā ir vienlīdz svarīgs. Tiesības uz atpūtu ir viens no strādājošo personu – darbinieku, sociālajām pamattiesībām, kura uzsvērta ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijas 24. pantā - katram cilvēkam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ilguma ierobežojumu un uz apmaksātu periodisku atvaļinājumu.
Studiju darba tēma „Papildatvaļinājuma piemērošanas un izmantošanas nosacījumi” tiek izvēlēta, lai sniegtu skaidrojumu par papildatvaļinājuma dažādām iespējām, jo darbinieks, neprecīzi iztulkojot tiesību normas, neizprot sev piemērojamās pamattiesības uz papildatvaļinājumu. Nepārkāpjot tiesību normās noteikto, katrā uzņēmumā papildatvaļinājumi tiek piešķirti dažādi, tāpēc ir aktuāli izstrādāt iekšēju dokumentu, kurā atrunāti papildatvaļinājumu nosacījumi lai darbinieki ir informēti par savām tiesībām, tas ļauts izvairīties no iespējamām konfliktsituācijām.
Darbā tiek izvirzīta hipotēze – elastīga papildatvaļinājuma piemērošanas kārtība ir pamats nevienlīdzīgai tās izmantošanai.
Par studiju darba mērķi tika noteikts izstrādāt nolikumu par papildatvaļinājuma piemērošanas un izmantošanas kārtību Sabiedrībā, kā arī sniegt priekšlikumus par papildatvaļinājuma piemērošanas un izmantošanas kārtību, veicot grozījumus tiesību normās.
Lai sasniegtu darba mērķi, tika izvirzīti šādi uzdevumi: analizēt un izpētīt juridisko literatūru un normatīvos aktus par papildatvaļinājuma piemērošanas un izmantošanas kritērijiem un nosacījumiem, analizējot tiesu praksi izdarīt secinājumus par esošām nepilnībām, izpētīt un analizēt normatīvajos regulējumos pastāvošās problēmas un trūkumus no prakses un teorijas viedokļa, sniegt priekšlikumus konstatēto nepilnību novēršanai.
Pētījuma veikšanas periods ir laika posmā no 2010.gada līdz 2020. gadam.
Studiju darbā tiek izmantotas šādas pētījuma metodes: deskriptīvā (aprakstošā) metode, ar kuras palīdzību tiek noskaidrota izvirzīto uzdevumu teorētiskā bāze; gramatiskā metode, ar kuras palīdzību tiek noskaidrota pētāmā objekta jēga no saturiskā viedokļa; sistēmiskā metode, ar kuras palīdzību izvirzītais mērķis tiek sasaistīts ar papildatvaļinājuma piemērošanas un izmantošanas kārtības procesu izrietoši no Darba likuma, neskatot valsts amatpersonu vai īpaša statusa personas, kam tiek piešķirti vai pienākas papildatvaļinājumi uz cita pamata; analītiskā metode, lai tiktu sniegta veiktā pētījuma analīze.
Darbs ir veidots no četrām nodaļām, kur pirmajai nodaļai seko divas apakšnodaļas.
Darba pirmajā nodaļā tiek aprakstīti ikgadējā papildatvaļinājuma piešķiršanas un izmantošanas tiesiskais regulējums Latvijā, pievēršoties darba ņēmēju kategorijai, kuru aprūpē ir bērni un, kuru darbs ir saistīts ar īpašu risku. Otrajā nodaļā tiek apskatīts jautājums par papildatvaļinājumu kompensēšanu. Trešajā nodaļā tiek aprakstīts papildatvaļinājuma piemērošanas regulējums Igaunijā un Lietuvā. Savukārt trešajā nodaļā tiek analizēti papildatvaļinājuma piešķiršanas un izmantošanas nosacījumi, kā arī to kompensācijas gadījumi SIA „XXX”.
Darbā tiek izmantota zinātniskā literatūra, Latvijas Republikas normatīvie akti, Lietuvas Republikas normatīvie akti, Igaunijas Republikas normatīvie akti, Eiropas Savienības Direktīva, Eiropas Savienības Regula, Latvijas Republikas un Eiropas Savienības tiesu judikatūra.