7. Secinājumi
Jebkurus pārmaiņu procesus uzņēmumā un Valstī var plānot censties tos vadīt, bet kamēr nemainīsies šinī procesā iesaistīties cilvēki. Šīs pārmaiņas nav iespējamas. Ņemot par piemēru uzņēmumu mūsdienu apstākļos. Var piemērot zinātniski plānotu pārmaiņu modeli, bet uzreiz radīsies jautājums; cik gatavi tam ir darbinieku komanda? Vai viņi spēs pieņemt topošās pārmaiņas un arī mainīties paši. Savos uzskatos un attieksmē pret darbu. Diemžēl jāsecina, ka patreizējā ekonomiskajā situācijā vienīgās pārmaiņas ko veic uzņēmēji ir tā saucamā optimizācija. Kas izpaužas darbinieku skaita samazināšanā un papildus pienākumu deleģēšanā atlikušajiem. Daudz kārt jau tā pat noslogotajiem darbiniekiem par to pašu atalgojumu, ko darbinieks ir saņēmis, līdz tam. Bēdīgs fakts ir arī tas, ka daudzkārt vienīgā motivācija strādāt ir bailes pazaudēt esošo darba vietu.
Tieši tāpēc lielākoties daudzkārt konstruktīvas pārmaiņas uzņēmumā ir nolemtas neveiksmei. Tas viss asāk ir un būs jūtams specifiskos uzņēmumos, kur darbinieku apmācība un sagatavošana prasa finansiālus ieguldījumus un laiku.
To pašu varētu attiecināt arī uz pārmaiņu vadību Valstiskā līmenī. Ja jaunievēlētie deputāti kā pirmo „darbu” izvēlējās savu algu paaugstināšanu. Tai pat laikā visticamāk nākamā gada budžetu pieņems ar izdevumu samazinājumiem. Kas kārtējo reizi novedīs pie darbinieku samazināšanas Valsts sektorā, PVN likmes paaugstināšanu un budžeta samazināšanu sociālajā jomā un medicīnā. Par kādām pozitīvām pārmaiņām Valsts ekonomikā vispār var runāt? Protams, ka pieaugs „ēnu ekonomikas ” īpatsvars valstī.
Jo jebkurš uzņēmējs strādā ar vēlmi pelnīt, nevis tikai samaksāt nodokļus, kuri tiek novirzīti nesaprotamiem projektiem ar fantastiski dārgām izmaksām. Balstoties uz iepriekš minēto tuvākajā laikā pozitīvas pārmaiņas izbaudīs tikai deputāti.
…
