PROTESTS
no bērnu puses vairāk ir kā izmisuma sauciens, ko pavada spītība. Tā viņš cenšas parādīt, ka arī viņš ir cilvēks ar savām domām un attieksmi pret dažādām lietām un apstākļiem. Šādu pozīciju bērns nereti “nes” sev visur līdz un vajadzīgā brīdī notiks psiholoģiska eksplozija. Atceros, kā jutos es skolas gados, kā man bija sevi jāaizstāv no nelabvēļiem. Taču pateicoties tam, es norūdījos un iemācījos turēties pretim dažādiem apstākļiem. Iemācījos nelocīties neviena priekšā. Jā, bet, diemžēl ir otrs variants; tevi saplosa! Aktīvajās protesta reakcijās bērns sevi it kā izlādē. Pasīvās protesta reakcijas izpausmēs vairāk raksturīga ir ieraušanās sevī, izvairīties no saskarsmes ar sabiedrību, kluss aizvainojums. Kaut gan, atceroties visas vērstās vardarbības pret mani no pamātes puses, manī bija it kā divi cilvēki. Uzvedos brīžiem kā agresivitātē un pēkšņā ieraušanās sevī.
Par vardarbību ģimenē mēs runājam tikai tagad, par mūsu jauno paaudzi. Taču problēma slēpjas dziļāk, no vardarbības cietušie- tagad jau pieaugušie- kā audzina savus bērnus? Piemēram- alkohohliķu ģimenēs bērni redz vienu ģimenes modeli, vai viņi spēs radīt , teiksim, normālu ģimenes atmosfēru? Kur redzēta vardarbība visādos veidos (skaidrā prātā būdami, bet aiz savas lielās egoisma pakāpes un pārākuma apziņas) – kā šie bērni veidos savas ģimenes, arī bez mīlestības. Ir daudzi, kas tukšumu aizvieto ar mīlestību pret savu ģimeni, bērniem. Tomēr zemtekstā ir šī Labās gribas spītība – es būšu citāda!!!. To spēj stipri norūdīti raksturi.
…