Sarunu valodā mēs bieži lietojam šķietami līdzīgus jēdzienus: cilvēks, indivīds, individualitāte, personība, nedomājot par šo jēdzienu atšķirībām. Psiholoģijas zinātnē katram no tiem ir savs noteikts saturs.
Acīm redzams, ka kā indivīdi mēs atšķiramies cits no cita. Piemēram, viens- garš, otrs- mazs, viens- pilnīgs, otrs- kalsnējs. Bet, tā kā mēs visi esam no cilvēku dzimtas, mums visiem ir divas rokas, divas kājas, divas ausis, viena sirds utt., kaut gan pēc izskata cilvēki atšķiras. Tāpēc indivīdiem ir gan raksturīgās, specifiskās īpašības, kuras tos atšķir no citiem, gan tipiskās, vispārējās, kas piemīt visai šai bioloģiskai sugai. Fizisko un fizioloģisko īpatnību kopums, ar ko viens indivīds atšķiras no otra, ir individualitāte. Par indivīdu piedzimst, bet par personību kļūst.
Termina “personība” izcelsmi saista ar antīko teātri, kurā ar personu (no etrusku valodas) apzīmēja masku, ko uzliek sejai atbilstoši lomas attīstībai. Šī saikne ir kopīga personības apzīmējumam daudzās Eiropas valodās.
Var droši apgalvot, ka personība ir un paliek pagaidām neatrisināma problēma. Visas psiholoģiskās zināšanas ir noderīgas un tajā vai citā pakāpē un līmenī tikai tuvina tās izpratnei. Psihologu vidū nav vienota uzskata ne tikai par personības būtību izskaidrojošu teoriju, bet arī par tās definīciju.
Personība ir vadošā psihes instance, kas nodrošina cilvēka lēmumpieņemšanu un atbild uz jautājumu- “ Kāpēc cilvēks dara tieši to, ko viņš dara?”. Personība ir viens no centrālajiem jēdzieniem psiholoģijā. Atšķirībā no jēdziena “ individualitāte” personība paredz izaugsmi tikai pašaudzināšanas (pašveidošanas) ceļā, kā arī var būt it kā pazaudēta (depersonalizācijas fenomens) vai sadalīta daļās (personības sašķelšanās). …
