Mūsdienās dominējošs ir viedoklis, ka nekad vēl sabiedrība un konkrētais laiks nav piedāvājusi katram no mums tik daudz iespēju kā šobrīd. Izglītība, karjera, ģimene, katrs var realizēt savus mērķus un ieceres, atbilstoši tam , kas viņš pats ir un, cik daudz spēj izmantot no piedāvātajām iespējām. No otras puses pastāv arī viedoklis, ka nekad agrāk nav bijis tik daudz stresa un tāds dzīves temps un ritms, kas tik lielā mērā izraisītu stresu un nervozitāti sabiedrībā kā tagadējais. Darīt kaut ko drudžainā steigā, atsaukties uz laika trūkumu ir norma mūsdienās. Viss, kas ir ap mums izsauc mūsu dabisku reakciju – stresu. Nav stabils darbs, nav droši materiālie apstākļi, nepieciešama papildus izglītība, nepietiek laika ģimenei, jau tas vien var būt pietiekams satraukuma avots. Papildus vēl masu mēdiji, kas nepārtraukti stimulē mūsu vēlmju rašanos, aizvien paaugstina mūsu potenciālās sasniegumu sfēras, liekot mums justies nepilnvērtīgiem, dažādās iespējas, kas ir mums apkārt, kuras mēs gribam realizēt, bet nevaram, viss tas liek dzīvot cilvēkiem satraukumā un justies neapmierinātiem ar sevi. Ko darīt? Cik lielā mērā stress, kuru izjūtam attaisno sevi? Par ko tas signalizē, un kāda ir tā saistība ar mūsu neapmierinātajām vajadzībām un iespējām, kuras attiecas uz to apmierināšanu? Šie ir jautājumi uz kuriem esmu centusies rast atbildes šī darba ietvaros. Mani interesē tā saistība, kas pastāv starp pieauguša/nobrieduša cilvēka vēlmēm, vajadzībām, un iespējām tās realizēt atbilstoši savām personības iespējām, un stresu, kas pavada šos procesus.
Nevienā sabiedrībā darbs nav tikai veids kā iegūt eksistences līdzekļus. Tas vienlaikus dod cilvēkam iespēju realizēt sevi, apmierināt savu vajadzību pēc atzinības, piederības, savu spēju attīstības, pašrealizācijas. Tādēļ nav nejaušība, ka lielāka daļa pieauguša cilvēka vajadzību var tikt realizētas darba vietā t.i. konkrētā organizācijā. Organizāciju ietekme mūsdienu Latvijas sabiedrībā vēl aizvien nav pilnībā izvērtēta. Tas ir samērā sarežģīts jautājums, jo, pirmkārt, ārpus organizācijām mēs nevaram pastāvēt. Globālākā izpratnē “organizācija” ir viss, kas ir ap mums, arī valsts, sabiedrība, baznīca u.tt. Otrkārt, organizācijām ir pašām savas likumsakarības, noteikumi, vara, sava psiholoģija, kas ietekmē mūs daudz vairāk nekā mēs to aptveram un apzināmies. Tādēļ var uzskatīt, ka ikviens pieaudzis cilvēks atrodas dažādu spēku ietekmē – no vienas puses tās ir organizācijas un sabiedrība, no otras pašas personības aktivitāti izraisošie un motivējošie faktori, kas viss spēj radīt stresu un trauksmainību.
Kā zināms katrs mēs esam unikāli. Mēs augam, attīstāmies, darbojamies un jūtam mums vienīgiem piemītošā, neatkārtojamā veidā. Tomēr, cilvēkiem ir raksturīgas arī daudzas kopīgas iezīmes, kas ļauj psihologiem atklāt likumsakarības, kuras pastāv visos cilvēku raksturojošos procesos. Arī attiecībā uz brieduma posmu cilvēka dzīvē pastāv daudz viedokļu. Kādā vecuma posmā var apgalvot, ka esam nobrieduši kā personības, kad potenciāli mūsu dzīve ir vispilnvērtīgākā, kad varam dot vislielāko ieguldījumu profesionālās un personiskās dzīves attīstībā, un kad esam spējīgi vispilnīgāk izmantot dzīves piedāvātās iespējas?…
