Pirātu jeb korsāru laikmets

Pirāti pastāv kopš laika, kad cilvēki sāka izmantot pasaules okeānus kā tirdzniecības ceļus. Senajā pasaulē ceļojumi pa sauszemi bija grūti un bīstami, un jūras ceļi tos paātrināja. Pirmās pirātu aktivitātes, par kurām saglabājušās ziņas, ir no septītā gadsimta pirms mūsu ēras, kad stāstīts par uzbrukumiem Vidusjūrā un Egejas jūrā. Šajā laikā Asīrijas valdnieks Senašeribs mēģināja iznīcināt pirātu ligzdu, kas bija ieperinājusies Ormuzas šaurumā pie ieejas Persijas līcī. Vēlāk, 3.gs p.m.ē., ir pieminēts grieķu korsārs, kas gūstījis sievietes un meitenes, pēc tam pieprasot par viņām izpirkšanas maksu.
4. gs. p.m.ē. Aleksandrs Lielais veltīja lielas pūles, lai atbrīvotu Vidusjūru no pirātiem, taču problēma saglabājās. Romiešu karavadonis Pompejs veica veiksmīgu tīrīšanu, iesaistot pasākumā floti un tūkstošiem vīru, kas 67.g. p.m.ē iznīcināja lielu skaitu pirātu.
Kad Eiropas civilizācija, izbaudot ilgākus miera periodus, uzplauka, pirātu problēma saasinājās. Kopš 8.gs. Britānijas bagātajiem krastiem patstāvīgi uzbruka vikingu pirāti, nesot šausmas un iznīcību. Anglosakšu valdnieki maksāja nodokli, ko ievāca, lai aizsargātos no laupītājiem vikingiem, taču uzbrukumi tik un tā turpinājās.
Jūras ceļu un Amerikas atklāšana 15.gs. beigās noveda pie labklājības pieauguma Eiropā. Jaunās pasaules bagātības sagādāja neaprakstāmu kārdinājumu tiem, kas prata kuģot pa atklātām jūrām un pārtvert spāņu un portugāļu kuģus, kad tie atgriežas mājas no Amerikas ar zeltu. …