1.1. Pitirima Aleksandra Sorokina bērnība.
Krievu sociologs un kulturalogs Pitirims Aleksandrs Sorokins (turpmāk tekstā Sorokins) dzimis 1889. gādā 23. februārī nabadzīgā ģimenē Vologdas guberņas Jarsenskas novada Turijas ciematā, kur tēvs iztiku pelna kā baznīcu amatnieks un restaurators, taču māte nāk no kristiešu ģimenes un vēlāk ģimenē ir kā pavarda uzturētāja un zemniece. Pēc dēla dzimšanas vecāki savu dēlu nokristī par Pitirimu par godu svētajam Lielpermas Pitirimam.
Bērnību Sorokins aizvada ģimenes lokā. Agri zaudējis māti, Sorokins nododas smagam darbam, restaurējot baznīcas un veicot zemkopības darbus, ar tēvu un savu vecāko brāli. Kā arī pašmācības ceļā apgūst lasīšanas un rakstīšanas mākslu.
1.2. Pitirima Aleksandra Sorokina dzīves periods Krievijā.
Savas izglītības gaitas aizsāk Gamskas divgadīgajā skolā, ko beidz ar izcilību. Pēc lauku skolas beigšanas Sorokins dodas turpināt mācības Hrenovskas (Kostromskas guberņā) baznīcas skolā. Līdztekus mācībām, ne tikai palīdz savai tantei lauksaimniecības darbos Rīmjā, bet arī aizraujas ar republikāņu demokrātiskajām un socioloģiskajām idejām. Vēlāk 1905. gadā iestājās eseru partijā. 1906. gadā Sorokins tiek pirmo reizi arestēts un uz laiku ieslodzīts Kinešmas cietumā. Cietumā Sorokins iepazīst un apgūst klasisko revolucionāro un sociālfilozofisko literatūru. Izlasot tādus klasiskos domātājus kā O. Kontu, Vladimiru Uļjanovu (Ļeņins), Č. Darvinu un vēl daudzus citus.
Jauno domātāju atbrīvo 1907. gadā atbrīvo no cietuma, kur pavadījis vairākus mēnešus. 1909. gadā Sorokins iestājās Psihoneiroloģiskajā institūtā Pēterburgā, tolaik vienīgā mācību iestāde, kurā bija izveidota socioloģijas fakultāte. Lekcijas pasniedza dažādas tā laika spožas personības, to starp E. V. De- Roberti un M. M. Kovoļevskijs, kuri atstāja lielu ietekmi uz Sorokina uztveri un individuālo skatījumu uz atsevišķām nozarēm.
1910. gadā Sorokins pāriet uz juridisko fakultāti Pēterburgas universitātē un sāk studijas pie ļoti veiksmīga jurista L. I. Petražicka. Studiju laikā Sorokins paralēli publicē savas sarakstītas esejas, recenzijas un pārskatus par tālaika ārvalstu filozofisko un sociālo literatūru dažādos zinātniskajos žurnālos.
1913. gada februārī Sorokinu atkal arestē. Kā iemeslu formulējot piederību pie eseru kreisās organizācijas, taču pēc neilga laika tiek atbrīvots pēc M. M. Kovaļevskā oficiālā lūguma.
Potenciālais 25 gadus jaunais jauneklis 1914. gadā beidz juridisko fakultāti Pēterburgas universitātē. Tanī pašā gadā tiek publicēta Sorokina pirmā monogrāfija „Noziegums un sods, varoņdarbs un apbalvojums” (Преступление и кара, подвиг и награда). Darbā pamatojoties uz saturiski plaša empīriskā materiāla, sociologs cenšas izveidot integrālo koncepciju sociālajai vides uzvedībai un morālei. Idejas smēlies no O. Konta un G. Spensera izvirzītajām tēzēm un pats sevi nodēvēdams par „empīrisko pozitīvistu”.
…
