Platona dialogs "Hipijs lielākais”

Platons (429.-347.g.p.m.ē.) ir viens no visžilbinošākajiem rakstniekiem Rietumu literatūrā un viens no visvērīgākajiem, vispusīgākajiem un ietekmīgākajiem autoriem filozofijas vēsturē. Viņš nebija pirmais domātājs vai rakstnieks, uz kuru varētu attiecināt vārdu „filozofs”. Bet viņš tik daudz devis mūsu izpratnē par to, kā filozofiju vajadzētu uztvert un kas ir tās mērķi un centieni, un tā ietekmējis intelektuālās strāvas, ar kurām viņam bijusi saikne, ka filozofija kā nozare, par kādu tā parasti tiek uzskatīta- precīza, sistemātiska ētisko, politisko, metafizisko un gnozeoloģisko jautājumu izpēte- var tikt uzskatīta par viņa izgudrojumu.
Daudziem cilvēkiem Platons asociējas ar dažām centrālajām mācībām, kas izklāstītas viņa darbos: pasaule, ko mēs uztveram ar savām maņām, ir savā ziņā nepilnīga un kļūdaina, taču ir kāda patiesāka perfekta realitāte, kurā eksistē būtības (sauktas par „formām” vai „idejām”), kas ir mūžīgas, nemainīgas un kalpo par pamatu mūsu pasaules uzbūvei un saturam. No šiem abstraktajiem objektiem (tā tie tagad tiek saukti, jo tiem nav noteiktas vietas telpā vai laikā) minams labais, skaistais, līdzvērtīgais, lielais, līdzīgais, kopīgais, esošais, vienādais, atšķirīgais, izmaiņas un nemainīgums.…