Polihlorētie bifenili ir bifenila hloratvasinājumi, kas toksiski iedarbojas uz dzīvajiem organismiem, kā bezmugurkaulniekiem, tā mugurkaulniekiem. Cilvēks tos var uzņemt caur elpošanas ceļiem (PHB ir viegli gaistoši), caur ādu (kontakta laikā ar PHB saturošām ierīcēm, šķīdumiem), kā arī caur gremošanas traktu (ēdot piesārņotu pārtiku). Latvijā ir izstrādāta likumdošana piesārņojuma ar polihlorētajiem bifeniliem novēršanai.
Darba mērķis ir noskaidrot kas ir polihlorētie bifenili un izprast to toksikoloģiskās ietekmes mehānismu uz dzīvajiem organismiem.
Lai sasniegtu mērķi, izvirzīti šādi uzdevumi:
literatūras avotu analīze;
secinājumu izdarīšana darba beigās.
1. Polihlorēto bifenilu uzbūve, īpašības un izmantošana
Polihlorētie bifenili (PHB) ir hlorēto ogļūdeņražu vielu grupa – bifenila hloratvasinājumi ar mainīgu hlora saturu (2 – 10 hlora atomi), atkarībā no hlora satura un tā atomu izvietojuma iespējami 209 izomēri (piemēri 1. attēli pielikumā) PHB pirmo reizi sintezēja 1877. gadā1, bet to rūpnieciska ražošana tika uzsākta 1929. gadā ASV, Monsanto un 1939. gadā PSRS rūpnīcā Orgsteklo pie Dzeržinskas. Tie pazīstami ar dažādiem nosaukumiem, piemēram Sovol (PSRS), Aroclor, Kaneclor, Clophen, Phenoclor, Santotherm. Maksimālais PHB ražošanas apjoms 1970. gadā sasniedza 100 000 tonnu gadā. Kopš PHB ražošanas uzsākšanas 1929. gadā saražoto kopapjomu var novērtēt uz 1 miljonu tonnu. Mūsdienās (pēc ražošanas aizlieguma ASV un daudzās Eiropas valstīs 70. gados) PHB ražošanas apjoms tiek vērtēts uz 1000 tonnām gadā. PSRS laikā no 1939. līdz 1993. gadam tika saražoti ap 180 000 tonnu polihlorēto bifenilu.…