Deviance ir viens no visplašāk apskatītajiem socioloģijas tematiem (Sonenshein, Spreitzer, 2004:829). Iespējams, ka tā ir tik plaši apskatīta savas negatīvās nokrāsas dēļ, jo vairumā gadījumu deviance saistās ar noziedzību, prostitūciju, narkomāniju u.tml. Tomēr deviancei ir arī pozitīvās izpausmes. Literatūrā tās apskatītas ļoti niecīgi, tāpēc šī darba uzdevums ir ielūkoties tajā, ko literatūra saka par pozitīvo devianci. Ir jāapskata kas ir deviance un tieši pozitīvā deviance, kā arī tas, kādos gadījumos literatūrā tiek pieminēta pozitīvā deviance.
1. DEVIANCE
1.1. Deviances jēdziens socioloģijā
Pēteris Laķis raksta: „Dažāda rakstura novirzes no grupā vai sabiedrībā pieņemtajām sociālajām normām cilvēku aktivitātēs veido devianto uzvedību jeb devianci.” (Laķis, 2005:81). Savukārt Džons Macionis (John J. Macionis) piedāvā kodolīgāku definīciju – deviance ir apzināta kultūras normu pārkāpšana (Macionis, 2005:190). Apskatot abas šīs definīcijas var redzēt, ka būtiska to sastāvdaļa ir jēdziens sociālās (kultūras) normas. Taču šo jēdzienu ielikt konkrētā definīcijā būtu ļoti grūti, jo šīs normas atšķiras dažādām kultūrām, subkultūrām, grupām u.c. Pēteris Laķis uzsver to, ka deviances kritēriji ir mainīgi un atkarīgi no laika par kuru runājam (viduslaiki, mūsdienas), no sabiedrības stāvokļa (karš, miers) un citiem faktoriem (Laķis, 2005:81). Tomēr vairumā gadījumu šīs sociālās normas ir savdabīgas vienošanās rezultāts, vairākuma viedokļa izpausme kādas noteiktas grupas sabiedrībā (Laķis, 2005:82). …