Psiholoģijā runā par diviem vecumiem – fizisko un psihisko vecumu personības attīstībā. Psiholoģijā pastāv problēma, jo par vecumposmu periodizāciju valda dažādi uzskati, tāpēc to dalījumi ir nosacīti.
Vecumposmu izmaiņas var notikt strauji un kritiski, bet tās var notikt arī pakāpeniski, lēnām. Ja attīstība norisinās strauji un kritiski, periodus citu no cita atdala krīzes. Bet ja attīstība norisinās pakāpeniski, periodus citu no cita atdala fāzes, personības jaunās kvalitātes uzkrājas pamazām un neredzami.
Pēc katras krīzes tie jaunveidojumi, kuri bija jauni iepriekšējā periodā, it kā atmirst, taču nezūd pavisam, bet saglabājas latenti nākamajā periodā un piedalās personības attīstības procesos.
Jaunveidojums nozīmē jaunas, iepriekšējos attīstības periodos nebijušas psihiskās un sociālās īpatnības, kuras nosaka cilvēka apziņu, attieksmi pret apkārtējo vidi, cilvēka iekšējo un ārējo dzīvi, visu attīstības gaitu.
Neskatoties uz periodizāciju dažādību, pastāv vispārējā attīstības periodizācija, kura aptver visu cilvēka dzīves laiku:
1.Prenatālais periods – laiks pirms dzimšanas.
2.Bērnība:
2.1.Zīdaiņa vecums (ietver sevī jaundzimušā periodu – līdz 40 dienām) – no dzimšanas līdz pusotram gadam.
2.2.Mazbērna periods – no 2 līdz 3 gadu vecumam.
2.3.Pirmsskolas vecums – no 4 līdz 6 gadu vecumam.…