Pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņi nav jauni pieauguši cilvēki. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas pašas kā bērniem. Viena no visparastākajām kļūdām attiecībās ar pusaudžiem ir tā, ka vecāki, skolotāji un citi uzskata viņus par jauniem pieaugušiem cilvēkiem. Daudzi, kam ir darīšana ar pusaudžiem, neievēro viņu bērnišķīgo nepieciešamību just mīlestību, labvēlību, gādību un zināt, ka kāds tiešām viņus mīl.
Pārāk daudz pusaudžu tagad jūt, ka būtība nevienam nav nekādas intereses par viņiem. Tā rezultātā daļa no viņiem jūtas nepilnvērtīgi, bezcerīgi, bezpalīdzīgi, viņiem trūkst pašcieņas un pašapziņas. Daudzi mūsdienu pusaudžus raksturo kā „apātisko paaudzi”. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi pusaudži sevi vērtē negatīvi. Šāds priekšstats par sevi rodas, ja bērns nejūt, ka viņu patiesi mīl.
Depresija un sacelšanās pret jebkādu autoritāti ir visbīstamākais rezultāts, ko izrausa šāda apātija. Apātiski pusaudži viegli kļūst par upuri negodīgiem cilvēkiem, kas izmanto jauniešus savtīgos nolūkos. Viņi pakļaujas autoritāru grupu ietekmei, jo tās dod vieglas atbildes un nepiepildāmus solījumus. Taču apātiju mūsu pusaudžos var novērst un stimulēt veselīgu, enerģisku un radošu attieksmi. Mūsdienu pasaulē ir grūti audzināt pusaudžus, jo viņu laika lielākā daļa paiet citu cilvēku – skolotāju, vienaudžu, kaimiņu vai televīzijas programmu – ietekmē un kontrolē. Daudzi cilvēki jūt, ka, neraugoties uz viņu centieniem pēc iespējas labāk pildīt savus vecāku pienākumus, viņu pūliņi maz ietekmē pusaudžus. Taču īstenībā ir otrādi – katrā gadījumā uzvar ģimenes atmosfēra. Tieši tā ir stiprāka par jebkuru citu ietekmi un nosaka, attieksmi pret pieaugušajiem, vienaudžiem vai bērniem, cik lielā mērā viņš ir pārliecināts par sevi, kā viņš reaģē uz jaunām vai neparastām situācijām. Lai cik daudzveidīga būtu pusaudžu dzīve, ģimene tomēr atstāj visdziļāko iespaidu.…
