“Mūsu jaunatne mīl greznību, tā ir slikti audzināta, izsmej priekšniecību un nemaz neciena vecākus cilvēkus. Mūsdienu bērni ir kļuvuši par tirāniem, viņi nepieceļas kājās, kad istabā ienāk padzīvojis cilvēks, runā pretī saviem vecākiem, vārdu sakot, viņi ir ļoti slikti, “ tā Sokrāts par jauniešiem 470 – 399 g.p.m.ē.
Jebkurš pusaudža vērtējums, lai arī kurā gadsimtā tas būtu dots, izklausās pēc šodienas jaunatnes vērtējuma, un pie tam tas nekad neapmierina pieugušos. Cilvēka dzīves ciklā nav vairs otra tāda attīstības perioda, kas sevī ietvertu tik daudz negaidīta un prātam grūti aptverama gan pašam pusaudzim, gan apkārtējiem cilvēkiem. Vidējais skolas vecums jeb pusaudžu skolas gadi ir brāzmainas, nevienmērīgas augšanas periods visos aspektos. Šo periodu uzskata par lūzuma periodu, par pāreju no bērna vecuma pieauguša cilvēka statusā.
Šis periods ir pārsteigumiem pilns, jo pusaudzis – “dzīves māceklis” – cenšas atrast savu Es, izprast pasauli, apkārtējo sabiedrību. Šajā periodā pusaudzim ir vajadzīgs ģimenes atbalsts, sabiedrības pozitīvā attieksme, sevis pilnveidošanas iespējas, kāda uzticības persona, kam uzticēt savus atklājumus meklējot savu Es un izprotot pasauli, kas ir ap viņu. Ja pusaudzim kaut kā trūkst (ģimenes atbalsta, sabiedrība viņu nesaprot), sāk rasties problēmas. Pusaudzis ir apjucis, nezin, kurš ir pareizais ceļš, lai izkļūtu no problēmas. Nezinot kurš ir īstais ceļš, pusaudzis dodas pa “īsāko”, kurš noved pie alkoholisma, narkomānijas un noziedzīgās pasaules.…