„Mārketings –tas ir saskares punkts, kurā sakrīt patērētāju un uzņēmumu vēlmes un intereses”.
Pēc V. Praudes domām ir jāatšķir mārketings kā sabiedriska darbība (darbības, kas virzītas uz cilvēka vēlmju vajadzību un pieprasījuma apmierināšanu ar produktu ražošanas un maiņas palīdzību) no mārketinga kā biznesa darbības (biznesa darbību sistēma ietver tirgus izpēti, ieskaitot produktu vadīšanu, cenu veidošanu, sadali un virzīšanu mērķtirgū, lai īstenotu uzņēmuma mērķus).
Tādejādi mārketinga funkciju īstenošana nozīmē ne tikai pircēju vajadzību noteikšana, bet arī visas saimnieciskās darbības organizēšanu uz pircēju vajadzību un pieprasījuma apmierināšanu. Mārketings pēc savas būtības nav saistīts ar kaitīgiem mērķiem, taču šī procesa vadīšana un īstenošana ir pretrunīga un līdz ar to var izraisīt negatīvas sekas. Mārketinga stratēģija palīdz atrisināt uzdevumus, kas pastāv, risinot problēmas tirgū, saimniecisko savstarpējo sakaru veidošana starp ražotājiem (pakalpojumu sniedzējiem) un patērētājiem.
Vispopulārākais marketinga komunikācijas veids ir reklāma. Kā ziņojumu izplatīšanas metode tā ir pazīstama jau sen. Tās izmanto, lai veidotu uzņēmuma tēlu( imidžu), nostiprinātu patērētāju nostāju par noteikto produktu kvalitāti un cenu, izplatītu informāciju par produkta pārdošanu u.tml.
Reklāma ir apmaksāts un nepersonalizēts mārketinga komunikāciju veids, kuru veic identificēti reklāmdevēji, izmantojot dažādus izstrādes paņēmienus un izplatīšanas līdzekļus, lai ietekmētu pircēju rīcību tirgū un sasniegtu komunikācijas mērķus.
No definīcijas izriet, ka reklāmai piemīt šādi galvenie raksturojumi:
Maksas forma(piemēram, reklāmdevējs pērk avīze laukumu savai reklāmai);
Masveidība (piemēram, reklāmu var izplatīt lielā metiena avīzēs, žurnālos u.tml.);
Bezpersoniskums (reklāma neparedz personīgus kontaktus ar pircējiem, tāpat kā pircēji neatbild reklāmas ziņojumiem, proti, reklāma ir spējīga veikt tikai monologu, nevis dialogu)
Reklāmdevēja identifikācija (neatkarīgi no reklāmas veida ir skaidrs, kas ir reklāmdevējs).…
