Reklāmas industrija pelna lielu naudu un tā ietekmē arī mūsu dzīves. Katrs no mums ik dienu esam pakļauti vismaz 2000 reklāmām, kas veido, iespējams, visspēcīgāko izglītošanas ieroci sabiedrībā. Vidusmēra amerikānis pavada veselu gadu vai pat pusotru gadu pie televizora ekrāna, skatoties televīzijas reklāmas. Reklāmas vairāk pārdod izturēšanos nekā pašu produktu. Reklāma pārdod vērtības, tēlus, dažādus veiksmes un vērtību konceptus, mīlestību un seksualitāti, popularitāti un normas. Tās pārdod mums to, kas mēs esam un to, kādiem mums jābūt. Reizēm tās pārdod arī atkarību.1
Mēs dzīvojam pasaulē, kur lietas redz, pasaulē, kas ir vizuāla. Un mēs tērējam ļoti daudz no savas fiziskās un emocionālās enerģijas tieši skatīšanās procesā. Līdzīgi kā zivis mēs „peldam” tēlu jūrā, un šie tēli palīdz veidot mūsu priekšstatus par pasauli un mums pašiem. Ir pierādīts, ka lielākā daļa no mums vairāk nekā 80% informācijas saņem ar redzes palīdzību.2 Reklāma tiek uzskatīta par „manipulāciju ar ļaužu prātiem”.3
„Mūsu ārkārtīgi ražīgā ekonomika prasa, lai mēs preču izpirkšanu un izmantošanu pārvērstu par rituālu, lai mēs meklētu savu garīgo vajadzību apmierinājumu dažādu preču patērēšanā. Mums arvien vairāk vajag patērēt lietas, uzkurināt nepieciešamību pēc tām, novalkāt tās, aizvietot ar jaunām un atsacīties no šīm jaunajām mantām vēl jaunāku dēļ.” Tā par reklāmu ir teicis amerikāņu rakstnieks Venss Pakards /Packard/. Viņam piebalso ievērojams sociologs profesors Dž. Gelbreits /Gelbrait/, sacīdams, ka „ir nepieciešams, lai katra jauna prece padarītu iepriekšējo preci par zināmu kuriozu, lai tā savu īpašnieku, kurš to iegādājies un izmanto, padarītu smieklīgu citu ļaužu acīs”.4
Pirmā drukātā reklāma tapusi jau 1472.gadā.5 Kopš tā laika ir pagājuši vairāki simti gadu, līdz ar tiem mainījusies arī reklāma. …