Pārvaldes lēmumu vairākums, kas ir saistīti ar uzņēmuma finansiāli-saimniecisko darbību, tiek pieņemti riska apstākļos, kas ir noteikts ar faktoru kopu – pilnas informācijas neesamību, nejaušības elementiem, pretrunīgo tendenču esamību un daudz ko citu. Sakarā ar to, risku pārvaldes un analīzes problēma iegūst lielu nozīmi kā pārvaldes teorijas un prakses sastāvdaļa.
Risku pārvalde ir noteikta zināšanu kopa un procedūru un tehnoloģiju salikums, lai ierobežotu (minimizētu) riskus dažādās darbības jomās – ekonomiskajā, zinatniski-tehniskajā, militārā, tai skaitā arī muitas darbībā.
Pašlaik gan ārvalstu, gan lokālājā literatūrā eksistē daudz riska jēdziena paskaidrojumu. Risks – nenoteiktības elements, kas var atspoguļoties uz tā vai cita saimniekojoša subjekta darbības vai jebkādas ekonomiskās operācijas paveikšanas.1
Ekonomiskajā zinātnē var izteikt divas uzņemējriska teorijas – klasiskā un neklasiskā. Ekonomisko risku, saskaņā ar klasisko teoriju, var uzskatīt kā iespējamo ienākumu atmaksas iespēju, sekojot kaut kādam lēmumam, vai kā iespējamo zaudējumu iegūšanu pēc nelabvēlīgo seku iestāšanās. Klasiskās virzības ekonomisti izpētīja ekonomiskos riskus tikai kā iespējamo zaudējumu, kas var rasties veicot ekonomiskas darbības. No matemātiskās redzes punkta, risks dotajā teorijā ir nekas cits, kā zaudējumu matemātiskā sagaidīšana. Tāds vienpusīgs ekonomiskā riska paskaidrojums kalpoja par iemeslu citas uzņēmējriska teorijas rašanos, kas tika nosaukta par neoklasisko.
Neoklasiskās ekonomisko risku teorijas pamatnolikumi noved pie tā, ka uzņēmumam, kas strādā nenoteiktības apstākļos un atbilstoši, kura peļņa ir gadījuma mainīgs lielums, savā darbībā ir jāseko diviem nolikumiem:
- gaidāmo ienākumu lielums
- to iespējamo svārstību lielums (novirzes no gaidāmā lieluma).
1996. gadā Kiotas konvences ietvaros pirmoreiz pasaules līmenī bija paredzēti muitas kontroles atvieglojumi ar riska novērtēšanas principa pielietošanu, kas tika izstrādāti WCO vadībā (Pasaules Muitas Organizācija). Agrāk ES valstīs tika veiktas tikai izlases kontroles, pilnīgi pārbaudīts bija tikai 10-15% no preces plūsmas.2 Tādā veidā radās muitas kontroles sistēma, ar kuru muitas orgānu darbiniekiem bija jāzina par to, kādas kravas, kādos virzienos un kādos apjomos ir jāpārbauda. Svarīgs moments ir automatizācijas un informatīvo tehnoloģiju pielietošana šajā jautājumā.…
