Mūsdienās pār estrādi valda popmūzika – tas, kas ir populārs, vajadzīgs masām. Bet savos centienos patikt masām popmūzikas industrija aizgāja tiktāl, ka tagad producenti diktē masām, ko klausīties, pasniedzot to tā, it kā izpildītu visas pūļa vēlēšanās.
Pirmsākumos galvenā estrādes, popmūzika bija tiešām tā mūzika, ko prasīja sociālie, politiskie apstākļi, progresijas un attīstības mūzika.
Tieši tāpēc man gribētos uzrakstīt referātu ne visai par rock-n-roll kā tādu, bet gan par apstākļiem, kas veicināja šī mūzikas stila strauju uzplaukumu. Šajā laikā tieši mūzikas enerģiskais noslogojums, nevis vārdi bija galvenais, mūziķi necentās pārdot vairāk savu ierakstu un nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas. Galvenais uzdevums bija apvienot, apvienot cilvēkus, kas bija sadrumstaloti un saslāņoti pēckara ASV.
Arī mana personīgā simpātija šim mūzikas stilam bija svarīga temata izvēlē. Kaut gan tas nav vienīgais, kam es dodu priekšroku mūzikas pasaulē, tomēr rokenrols ir pelnījis cieņu manās acīs. Vislabakais mēģinājums atklāt cilvēka enerģētiku, atgriežoties mūzikas pirmsākumos – vienkāršajos ritmos un primitīvajās melodijās. Bet tieši tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Ne vienmēr ir noskaņa klausīties džezu vai kādu citu, sarežģītāku mūziku. Rokenrols dod atpūtu, lauj vienkārši sajust labu tempu, kas liek kustēties un turpināt dzīvot, aizmirst par problēmām un skatīties uz pasauli no labās puses. Ja ir slikts garastāvoklis, var vienkārši paklausīties kaut-ko no vecajiem Čaka Berija (Chuck Berry), Čabija Čekera (Chubby Checker), Bila Hailija (Bill Haley) vai Džordža Beikera (George Baker) ierakstiem un pelēcīgums dzīvē pazudīs.…