Pārmaiņu process sabiedrībā ir tik daudzšķautnains un tik neparedzams, ka ikkatram pašam jābūt modram un jāiesaistās arvien jaunu problēmu risināšanā. Aktīvi iesaistīties tas, kas sevi apzinās - pašapzinīgs cilvēks.
Cilvēkam attīstoties un pilnveidojoties, aug apziņa, kas rada dažādas atziņas, kuras viena otru papildina.
Pateicoties valodai, apzinīgas būtnes varēja ne tikai iedarboties cits uz citu, bet arī nodot tālāk paaudzēs uzkrāto pieredzi. ,, Valodas apguve izmainīja visas cilvēka un apkārtējās pasaules savstarpējās attiecības, pārveidoja viņa praktisko un izziņas darbību, saskarsmi ar citiem cilvēkiem.” [ 15; 254]
Bērns savā attīstībā kā vienu no pēdējām apgūst runas funkciju. Kad ir savienojusies doma un vārds, bērns strauji apgūst valodu. Apkārt esošās lietas un notikumi iegūst savu nozīmi, tie savienojas ar dzimtās valodas vārdiem, un bērns spēj izteikt savas vēlmes – savus vērtējumus un spriedumus.
,,Valoda ir viens no sazināšanās veidiem, kas nepieciešams cilvēkam kā sabiedrības loceklim. Ja bērnam ir runas traucējumi, tas rada grūtības saskarsmes procesā ne tikai ar vienaudžiem un pieaugušajiem, bet arī nepārvaramus šķēršļus mācību sekmīgā apguvē. Smagi runas traucējumi rada psihisko procesu, atmiņas, domāšanas, uzmanības u. c. traucējumus, negatīvi ietekmē raksturu un uzvedību.’’[33; 7]
Bērni visi nav vienādi. Vienādas prasmes katrs cilvēks apgūst citādā veidā, un ne tādēļ, ka tā gribētu, bet tādēļ, ka tam ir savs pamatojums, kas meklējams bērna attīstībā. Ikdienā bieži neaizdomājamies, kādēļ vienam darbs veicas labāk un ātrāk, bet citam ne tik veikli; kādēļ viens runā izteiksmīgi un skaidri, bet cits labprātāk klusē.
Ar katru gadu arvien vairāk visā pasaulē samilzt sāpīga problēma, kas nevar un nedrīkst atstāt sabiedrību vienaldzīgu. Runa ir par bērnu sarežģītajiem likteņiem, kuriem dažādu nelabvēlīgu faktoru ietekmē ir radušies nopietni attīstības traucējumi. Viens no tādiem traucējumiem ir valodas sistēmas nepietiekama attīstība (turpmāk tekstā VSNA), kad rodas grūtības saskarsmes procesā ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Šiem bērniem turpmākā skolas mācību programmas sekmīga apgūšana ir apgrūtināta, kā arī sekundāri tiek kavēta izziņas procesu attīstība.
Vispārējās izglītības iestādēs, pēc logopēdes J.Lūses pētījumiem speciālajā pedagoģijā, kas tika veikti no 1980 – 2000. gadam, bērni ar dažādiem runas traucējumiem nav maz un to skaitam ir tendence pieaugt. [ 33; 127] Tāpēc jau pirmsskolā ir jāpievērš lielāka uzmanība bērnu valodas attīstības veicināšanai, kā arī runas traucējumu profilaksei un sekmīgai novēršanai.
Mūsdienu lielajā steigā vecāki bieži vien nepievērš pietiekamu uzmanību saviem bērniem. Šī iemesla dēļ jūtas pamesti, nevienam nevajadzīgi. Vecāku nevērību izjūt arī bērni, kuriem ir valodas traucējumi, jo viņiem ir grūti iekļauties sociālajā vidē; viņus bieži apsmej, izmēda vai mazie izstumj no draugu loka. Tas neapšaubāmi ietekmē bērna uztveri par sava ,, es tēla’’ novērtējumu.
Bērniem, kad ir novirzes valodas likumsakarību uztverē, apguvē un lietošanā, ir traucēti vairāki valodas sistēmas komponenti, kā arī apgrūtināta iekļaušanās sabiedrībā, aizkavēta personības attīstība un runas attīstības nepilnības dēļ viņam rodas mācīšanās traucējumi. ,, VSNA ir sistemātisks traucējums, kad skarti visi valodas sistēmas komponenti, ja bērnam ir normāla dzirde, redze, un intelekta attīstības līmeni.’’[34;254] …
