Seši Dievmātes tēlojumi Latvijas viduslaiku mākslā

Kā galveno secinājumu par sešu apskatīto Madonnu tēliem Latvijas viduslaiku mākslā noteikti var minēt to, ka mums no visām Baltijas valstīm ir visvairāk paveicies ar tādu retu un apbrīnas vērtu mākslas darbu eksistenci. Daudzo gadu gaitā tie vairakkārt tikuši piemirsti un pamesti novārtā, pat neievēroti, taču līdz ar mainīgo laiku, arī cilvēku attieksme ir mainījusies, ar ko – arī attieksme pret mākslu. Kristietība vairs nav tik viennozīmīga mūsu pasaulē, tās spēks ir mainījis savu formu uz ko daudz pieklusinātāku un ne tik dominējošu, līdz ar to mūsu domāšana paliek racionālāka un saprātīgāka – mākslas darbi tiek uztverti kā mākslas darbi, nevis tikai kristietības relikvijas. Tādējādi to saglabāšana un pienācīga attieksme pret tiem kļūst no dienas jo nopietnāka.
Šie ciļņi, skulptūras un gleznojumi uzrāda augstu meistarību, un var tikai priecāties, ka tie izdzīvojuši līdz mūsdienām. Patīkami vērot maigās un smalkās meistardarbu nianses, filigrāni nostrādātās virsmas un detaļas, apzinoties to unikalitāti un tapšanas laiku – brīdi starp gotiku un renesansi. Mazi sīkumi, kas uzrāda laika mainību un jaunas ēras sākšanos, brīdi, kad kāds jau iet pretī kam jaunam, bet cits vēl turas pie senām tradīcijām. Taču izaugsme un mainība ir neatliekama un neizbēgama, ko arī var izjust šajos darbos.
Ar savu neskaidro izcelsmi (pārsvaram no darbiem) Madonnas ieguvušas īpatnēju un mistisku auru, kas sniedza iedvesmu tās izpētīt tuvāk gan man, gan, nešaubos, arī citiem – arī turpmāk nākotnē. Gluži kā ar fresku Doma baznīcā – tā bija sensācija gan pirms 120 gadiem, gan joprojām.

…