-
Skolēna dabiskā audzināšana
19. gs Latvijas skolās mācīja lasīšanu, katķismu, baznīcas dziedāšanu, vēlāk- arī rakstīšanu, rēķināšanu, Bībeles stāstus. 1851. gadā instrukcija noteica, ka zēniem skolā jāmāca vingrošana, meitenēm- rokdarbi. Taču ja skolotājam nebija sievas, kas varētu mācīt rokdarbus, meitenēm vajadzēja iztikt bez šīm nodarbībām. Fizkultūras stundas bieži vien tika aizstātas ar fizisku darbu – skolēni gādāja malku, nesa ūdeni skolas vajadzībām. Rakstīšanas stundā skolotājs rakstīja uz tāfeles burtus alfabēta secībā, skolēni tos pārzīmēja. Kam tas izdevās veiksmīgi, drīkstēja rakstīt uz papīra. Līdz 8 gadu vecumam vajadzēja iemācīties lasīt iespiestu un ar roku rakstītu tekstu, lūgšanu un baznīcas dziesmas.
Manuprāt, fizisks darbs atstāja pozitīvu ietekmi uz bērniem, radināja pie darba, ka viss nenotiek pats no sevis, bet ar darbu un pūlēm. Mūsdienu bērniem tā nav, viņi nespēj iedomāties kā būtu, ja vajadzētu gādāt malku, ravēt, nest ūdeni. Bieži vien šie darbi nav redzami ģimenē, tādēļ arī ir tik grūti iedomāties, kā tas būtu. Viss ir automatizēts, cilvēki dzīvo dzīvokļos un pēc darba vēlas atpūsties. (Ķ. 64-65)
Jau šūpuļdziesmās bērnam iedvesta nezūdošā patiesība: tikai darbs dara cilvēku lielu, cēlu, skaistu, ceļ viņu godā un mūžīgā ļaužu piemiņā, turpretī bezdarba dzīve ved cilvēku postā. Darbs un darba tikums tiek uzskatīts par galveno dzīves vērtību. (Ķ. 29) Bērna tikumiskajā izveidē liela nozīme ir paraugam. Ievērojama ir mātes ietekme bērna tikumisko īpašību audzināšanā (A. 39)
…
Pedagoģijas vēsturē 18. gadsimtu uzskata par apgaismības periodu. Uzskatīja, ka cilvēkiem jātiecas pēc laimīgas dzīves šajā pasaulē. Par visu jāvalda saprātam arī reliģijā. ( Ž. 117) Ž. Ruso bija „dabiskās audzināšanas“ idejas piekritējs. Viņa pasaules uzskata pamatā ir dabiskās tiesības, dabiskā reliģija, dabiskā audzināšana. Viņš aizstāvēja sīkpilsonības intereses. Cilvēka pirmās dabiskās tiesības ir brīvība, bet pirmais dabiskais pienākums ir darbs. Tikai to, kas dzīvo no sava darba augļiem, var uzskatīt par „brīvu cilvēku“ Ž. Ruso aizstāvēja privātīpašumu. Viņa romānā- traktātā „Emīls vai par audzināšanu“. Uzskatu pamati ir „dabiskās audzināšanas“ teorijā. Saskaņā ar to katram vecuma periodam (Ž. 119) ir nepieciešamas atbilstošas mācību un audzināšanas formas; audzināšanai darba raksturs, kas sekmē pašdarbības un iniciatīvas attīstību; vienlaicīgi jāatīsta gan fiziskā, gan intelektuālā darba prasmes. Viņš centās pierādīt, ka saprātīga audzināšana ir daudzu sociālo problēmu atrisināšanas līdzeklis . Tikai tādas audzināšanas rezultātā ir iespējams pārveidot pasauli. Audzināšana, viņaprāt, ir dabiskāka tad, ja ļauj bērnam patstāvīgi attīstīties, pasargājot viņu tikai no dažādiem attīstības kavēkļiem. Ar to dabiskuma jēdziens faktiski iegūst psiholoģisku jēgu: „dabiskā“ audzināšana ir cilvēka spēju attīstība. Audzinātājam ir tikai netieša loma audzināmā ietekmēšanā. Viņš drīkst „jaunajam stādiņam“ tikai telpu un gaismu sagādāt, kā arī aizkavēt traucējošo apstākļu ietekmi. Audzināt nozīmē rūpēties, lai dabā bērns varētu pilnībā sevi patstāvīgi izteikt.
- Audzināšana apgaismības laikmetā
- Latviešu folklora pirmsskolas vecuma bērnu estētiskajā audzināšanā
- Skolēna dabiskā audzināšana
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Latviešu folklora pirmsskolas vecuma bērnu estētiskajā audzināšanā
Реферат для университета43
-
Audzināšana apgaismības laikmetā
Реферат для университета5
-
Klases audzinātāja darbs skolēna personības un klases kolektīva izpētē
Реферат для университета11
Оцененный! -
Skolēna personības attīstības veicināšana. Gatavība rēķināties ar konkurenci
Реферат для университета6
-
Ģimenes loma bērna audzināšanā līdz skolas vecumam
Реферат для университета21
Оцененный!