Nabadzīgo iedzīvotāju skaits valstī ir relatīvi augsts. Nedaudz vairāk kā vienai piektdaļai iedzīvotāju patēriņa līmenis ir zem minimālā nabadzības sliekšņa līmeņa. Nabadzība ir īpaša subkultūra, kas atšķiras ar specifisku vērtību sistēmu un dzīvesstilu, kas veidojas socializācijas gaitā. Cilvēki pieņem savu dzīvi, netiecoties tajā daudz ko mainīt, tādējādi neveidojas motivācija kādreiz izkļūt no nabadzības, un šie dzīves modeļi socializācijas veidā tiek nodoti no paaudzes paaudzei, t.i., cilvēki no bērnības iemācas būt nabagi un sadzīvot ar nabadzību, veidojas nabaga identitāte.
Sociālājam darbiniekam ar savām kompetencēm jāspēj iesaistīties cilvēku problēmsituācijas risinājumā, sniegt palīdzību, jo naudas trūkums, nabadzība noved pie sociālās atstumtības, kas savukārt rada kopējo sociālo problēmu, ko nespēs atrisināt tikai sociālās palīdzības – pabalstu viendabīga piešķiršana. To atrisinās darbinieku individuālā pieeja katram klientam, problēmas detalizēta izpratne, un tam ir nepieciešamas kompetences gan sociālā darba jomā, gan citās jomās.