Senos laikos cilvēki visu darīja savām rokām un saviem spēkiem. Viņiem nebija dažādu tehnoloģiju, kas atvieglotu darbu, tāpēc nācās paļauties vienīgi uz sevīm. Katrs zemnieks, galdnieks vai kalējs zināja savu darbu un darīja to pēc tīrākās sirdsapziņas. Ja kāds tajā laikā būtu pateicis, ka šim amatniekam ir nepieciešama profesionāļa palīdzība, viņš par to tikai pasmietos. Šie cilvēki ticēja tikai un vienīgi sev.
Aptuveni pirms simts gadiem sabiedrība bija izmainījusies. Šīs izmaiņas notika ļoti strauji. Cilvēki sāka saprast, ka lai atrisinātu dažādas lietas, ar viena cilvēka zināšanām var būt nepietiekoši. Pat ja šis cilvēks ir labs speciālists, vienmēr var atrast kādu, kas par konkrēto problēmu varētu pateikt vēl kaut ko noderīgu.
Grāmatas autors H. Emersons, aprakstot šo principu, ir devis piemērus par dažām ar dzelzceļu saistītām problēmām. Piemēram, upes pieteka pie dzelzceļa pakalna bija izskalojusi stigu, kas nākotnē varēja radīt lielas problēmas. Tika sasaukti augsti kvalificēti inženieri, kas ieteica šo stigu atbīdīt tālāk no dzelzceļa. Šie darbi izmaksātu 800 tūkst. dolāru. Tomēr priekšnieks gribēja pakonsultēties arī ar citiem speciālistiem. Apbraukājot un izpētot apkārtni, viņi ieteica izrakt dažus grāvjus, kas novirzītu ūdeni prom no uzkalna. Šis projekts kopā izmaksāja 800 dolārus un tika realizēts ļoti veiksmīgi.
…