Stresa pārvarēšanas stratēģijas

Stress ir normāla, adaptīva reakcija uz draudiem. Tas ir briesmu signāls, kas sagatavo cilvēku pieņemt aizsargreakcijas. Ja cilvēks nespēj, nemāk pārvaldīt stresu, viņš ir pakļauts tā hroniskai iedarbībai, kas var izraisīt gan fiziskas saslimšanas, gan psihiskas dabas traucējumus.
Stress tiek definēts kā process, kas pastāv cilvēkam mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi (Handbook of Psychology, 2003). Stress ietver trīs plašas pētīšanas sadaļas, kas balstās uz:
1) atbildes reakcijām;
2) stimuliem (pamudinājumiem);
3) kognitīvi-transakcionālajiem procesiem (Handbook of Psychology, 2003).
Sākotnēji stresa pētījumi tika veikti, pamatojoties uz cilvēku atbildes reakcijām uz stresu. Kanādiešu zinātnieks Hans Selje, kurš tiek uzskatīts par stresa pirmatklājēju, pētīja cilvēku atbildes reakcijas uz stresu, draudošām dzīves situācijām, nodalot stresorus un stresu. Selje (1956) analizēja nelabvēlīgu faktoru ietekmi uz cilvēka fizioloģiskajām izpausmēm un slimības attīstību. Viņš novēroja, ka stresa iedarbībā cilvēkam parādās visdažādākās somatiskās reakcijas – sirdsklauves, pastiprināta svīšana, sausuma sajūta mutē, galvas sāpes, paaugstināts asinsspiediens, drebuļi, elpošanas biežuma izmaiņas u.c. Selje fiksēja, ka cilvēka pretestība stresam notiek neapzināti, izmantojot savus iekšējos resursus, lai optimāli pielāgotos situācijām. Viņš izdalīja 3 stadijas cilvēka atbildes reakcijās uz stresu, ko nosauca par vispārējo adaptācijas sindromu: 1) trauksmes reakcijas stadija; 2) pretestības stadija; 3) izsīkuma stadija - iestājas slimība, izdegšana, depresija, pat nāve.…