Mūsdienās arī cilvēki, kas nav iepazinuši svētā Franciska personību, var jautāt, kāpēc vēl pēc 800 gadiem cilvēki piemin Franci, dodas svētceļojumos uz Asīzi, lūdz viņa palīdzību un vēl aizvien jauni cilvēki iestājas minorītu brālībā, un tad pats Francis viņiem atbildētu kā kādreiz brālim Maseo: Kādu dienu brālis Maseo no Mariņānas sacīja svētajam Francim: “Es brīnos par to, kāpēc visa pasaule skrien tev pakaļ vairāk nekā visiem citiem un kāpēc visi cilvēki grib tevi redzēt un dzirdēt un tev paklausīt? Ne tu skaists no paskata, ne augsti mācīts, ne arī dižciltīgas kārtas – kāpēc visi skrien tev pakaļ?” Kad svētais Francis to dzirdēja, viņš garā priecājās, pacēla acis uz debesīm un ilgi stāvēja tā, pievērsis dvēseli Dievam. Un, kad atkal atjēdzās, viņš nometās ceļos, pateicās Dievam un slavēja To, un tad, pagriezies pret brāli Maseo, sacīja tam lielā garīgā spēkā: “Vai tu gribi zināt, kāpēc viņi nāk pie manis? Vai tu gribi zināt, kāpēc visa pasaule skrien man pakaļ? Es to zinu no visuzinātāja Dieva, Kura acis redz labos un ļaunos visā pasaulē: tāpēc, ka šīs visusvētās acis nekad vēl nav redzējušas lielāka, nožēlojamāka un nabagāka grēcinieka par mani; tāpēc, ka Viņš uz zemes nav atradis niecīgāka radījuma, lai izpildītu to brīnumaino darbu, ko Viņš grib darīt. Viņš mani izraudzīja, lai apkaunotu pasaules dižciltību, lielumu, skaistumu un gudrību; lai visi atzītu, ka viss spēks un visi tikumi nāk no Viņa un nevis no radījumiem, ka neviens nevar Viņa priekšā lepoties, bet tam, kas lepojas, jālepojas Kungā, jo Viņam pieder gods un vara mūžīgi mūžam.”
…
