Pēc ilgā preses attīstības ceļa, daudz straujāk savu attīstību sāka radio. Vēlāk arī televīzija. Un mūsdienās visi šie mediji sasnieguši ievērojamu tehnoloģisko un saturisko kvalitāti, kā arī „globālu spēku.”
Mūsdienās gandrīz katrs bērns „uzaug kopā ar televizoru”, gandrīz katrā mājsaimniecībā ir vismaz viena šī ierīce. Agrāko laiku izmēros lielos televizorus nomainījušas „pie sienas piekarināmas bildītes”, arī pārraides iespējas pilnveidojušās. Šo sarakstu varētu vēl papildināt, taču tas jau tagad parāda cik būtiska loma televīzijai ir mūsu dzīvē, tāpēc nepieciešams noskaidrot, kas tad īsti ir mūsu „dzīvesbiedrs”.
Šī tēma ir īpaši aktuāla šobrīd, jo tieši televīzijas attīstības vēsturē drīz varēs ierakstīt vēl kādu faktu – digitalizācija. Līdz 2012. gadam Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, paredzēts nodrošināt televīzijas pārraidi nevis ar analogo kodu, kā tas bija līdz šim, bet ar digitālo. Un tas ir vēl viens iemesls, kas rada interesi atskatīties uz līdzšinējo televīzijas tehnoloģisko un mediju attīstības vēsturi pasaulē un Latvijā.
Attēls, kuru redzam savos televizora ekrānos ir sadalīts daudzos sīkos „laukumiņos”. Katrai laukumiņu rindai ir savs spilgtums, kuru apskatot ar fotoelementa(fizikas termins) palīdzību, pārraida uztvērējos tādā pašā spilgtumā un iegūst noteiktu sprieguma lielumu. „PSRS standartos attēla laukumu sadalīja 625 rindās, amerikāņu – 525, angļu – 425 rindās. Vienas sekundes laikā attēlu „pārskata” 25 reizes, kas cilvēka acij dod pilnīgu iespaidu par attēla krāsām un kustībām.”[1.;162.lpp] Jo vairāk rindās attēls tika sadalīts un jo vairāk apskatīts, jo labāku kvalitāti sasniedz pārraidāmais attēls. Kopējam apskatāmo punktu skaitam vajadzētu būt 6000 - 10 000. Savukārt, cilvēka redze šos mazos laukumus spēj uztvert kā vienu kopīgu attēlu.[1.;163.lpp] Sākotnēji pārraidīja tikai melnbaltu attēlu.
„19.gs. otrā pusē, tūlīt pēc fotoefekta atklāšanas un kvēlspuldzes izgudrošanas, tika iesniegti projekti attēlu pārraidīšanai: ASV(1875), Portugālē(1878), Francijā(1879), Lielbritānijā(1880).”[1.;162.lpp] Vāci inženieris Pauls Nipkovs izgudroja rotējošu disku ar taisnstūra caurumiņiem, lai varētu „apskatīt” attēla laukumu rindas. Nipkova izgudrojums uzskatāms par mehāniskās televīzijas izveidošanu, taču to ieviest varēja tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad izgudroja fotoelementu, ar kuru novērtēt katra laukuma spilgtumu.[1.;163.lpp]
1924. gadā Leipcigā vācu profesors A. Karolus veica eksperimentu ar Nipkova disku un desmit gadus vēlāk – 1934. gadā Berlīnē nodeva ekspluatācijā pirmo publisko televīzijas raidītāju. 1935. gadā Francijā uzstādīja televīzijas raidītāju Eifeļa tornī.[1.;163.lpp]
Televīzijas attīstību sekmēja arī vācu fiziķa Karla Brauna izgudrojums 1897. gadā – katodcaurule jeb Brauna lampa. „Attīstoties televīzijai, to lietoja kā ierīci attēla atsevišķo elementāro laukumiņu apgaismojuma vērtības noteikšanai, tā iegūstot pārraidāmā signāla vērtību(ikonoskops) un kā televizora ekrānu(kineskops).” …
