„Hipokrāts temperamentu apzīmējis ar vārdu krasis – sajaukums. Savukārt latīņu valodas vārds tempero nozīmē „sajaukt kaut ko vajadzīgās attiecībās”. No šī varda cēlies temperaments.”[4.,10.]
Temperaments ir katrai pesronībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Temperaments ir bioloģiska, iedzimta, bet ne dzīves laikā iegūta cilvēka īpašība. Par to, vai nodrošina ātrumu, spēku un līdzsvarotu reakciju uz ārēju kairinātāju, apkārtējās vides maiņu. Cieša saistība temperamenta tipam ir ar emocijām, kā arī tas iespaido cilvēka psihisko attīstību, domāšanu, runas ātrumu, tās ritmiskumu, mīmiku, žestikulāciju, kustīgumu, saskarsmes manieri.. Bet temperaments neiespaido intereses, aizraušanos, darbības motivāciju un intelektu.
Cilvēku ar spilgti izteiktu temperamentu nav daudz, visbiežāk izpaužas jauktu temperamentu tipu iezīmes. Vairumā no mums dominē viens no temperamentu tipiem.
1.1.1.Humorālā teorija
Pirmie pētījumi, kurus šobrīd varētu salīdzināt ar temperamentu teorijām, atrodami senajā Ķīnā 8. – 7. gs. pirms mūsu ēras. Ķīnas mediķi iedala cilvēkus dažādos tipos atkarībā no tā, kāds šķidrums cilvēkā ir dominējošais : gaiss, žults, asinis vai gļotas. Ja cilvēkā dominē žults vai asinis, viņš ir stiprs, drosmīgs, līdzīgs tīģerim. Ja dominējošais ir gaiss – nelīdzsvarots, kustīgs, līdzīgs pērtiķim, bet, ja dominē gļotas – lēnīgs, mazkustīgs.
Viens no temperamenta teorijas virzieniem ir humorālais (no lat. humor – šķidrums). Sistematizētas zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti „Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem ( asinis, gļotas, dzeltenā žults un melnā žults), kas nosaka cilvēka veselību un atsķirības viņa uzvedībā. Ņemot vērā Hipokrāta mācību, tika piedāvāta temperamenta tipu sistematizācija atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir parsvarā. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma – temperamenta tips, ko nosauca par sangvinisko (no lat. snguis – asinis). Ja pārsvarā dzeltenā žults – holēriķis ( no gr. Chole – žults), ja melnā žults – melanholiķis ( no gr. Melanos – melns, chole – žults), ja gļotas – flegmatiskais (no gr. pflegma – ģļotas).[4.,9.]
Saskaņā ar Hipokrāta mācību „ .. no tiem (šķidrumiem) sastāv ķermeņa daba un caur tiem neslimo un ir vesels tad, kad šīs daļa ievēro attiecību savstarpējās sajaukšanās spēka un daudzuma attiecībā un kad tās vislabāk sajauktas „ [4.,11.] Hipokrāts šīm „ķermeņa sulām” piedēvēja tādu pašu lomu cilvēka dzīvē, kāda dabā tiek piedēvēta galvenajām stihijām : ugunij, zemei, ūdenis un gaisam. Arī stihiju vienmērīgs sajaukums veido labvēlīgu klimatu bez plūdiem un sausuma periodiem, bez vētrām un zemestrīcēm.
Hipokrāta skolas piedāvātie temperamentu nosaukumi ir saglabājušies līdz mūsu dienām, kaut gan uzskati par to veidošanās cēloņiem ir mainījušies. Šī teorija neatklāj temperamenta rašanās būtiskākos pamatcēloņus .[4.,16]
Šobrīd pētījumi būtiskāku nozīmi piešķir intraversijas – ekstraversijas rādītājiem temperamentu tipoloģijā.…
