19. gs. parādījās vairākas tiesības koncepcijas, kuru autorus neapmierināja klasisko doktrīnu skaidrojumi. To vietā tika meklēti un piedāvāti dažādi tā sauktā trešā ceļa varianti. Šis process turpinājās arī 20. gs. Visbeidzot tā nogalē sāk dominēt postmetafiziskā, diskursa formā praktizētā tiesības pētniecība.
Kaut arī tiesības filosofijai ir sena un bagāta vēsture, taču pats šādā veidā apzīmējošs termins ir radies relatīvi nesen – tikai 18. gs. beigās.
I. Kants tiesības filosofijas jautājumus iztirzājis 1797.g. iznākušā darba “Tikuma metafizika” pirmajā daļā ar nosaukumu “Metafiziskā mācība par tiesību”. Ņemot vērā, ka termins “metafizika” bieži tiek lietots kā sinonīms vārdam “filosofija” un I. Kants to dara visnotaļ konsekventi, tad šajā gadījumā jau var runāt par tiesības filosofijas kā īpašas disciplīnas apjaušanu.
Paša termina “tiesības filosofija” autors ir I. Kanta laikabiedrs vācu tiesībteorētiķis – Gustavs Hūgo ( 1764 – 1844). Tiesības vēsture pēc Hugo domām, aicināta parādīt, ka tiesība veidojas nevis no likumdevēju gribas, bet gan vēsturiski. Tas vēlāk kļuva par pamatu vēsturiskajai tiesības skolai.
Visplašāko atzīšanu termins “tiesības filosofija” ieguva līdz ar G.V.Hēgeļa darba “Dabiskās tiesības un zinātnes par valsti pamati. Tiesības filosofijas pamatlīnijas” publicēšanu. Tiesības filosofiju G.V. Hēgelis uaskata par filosofisku, prāta, spekulatīvu zinātni, pretstatā G. Hūgo viedoklim, kurš to ierindoja juridisko zinātņu saimē. Pozitīvā jurisprudence, pēc G.V.F. Hēgeļa domām, ir sapratniska un vēsturiska zinātne, kas balstās uz autoritāti un vienkāršu formālu spriestspēju.
Balstoties uz I. Kanta kritisko filosofiju un Š. L. Monteskjē idejām, G. Hūgo noraida dabiskās tiesības doktrīnu, tās pretenziju uz absolūtumu un nemainīgumu dēļ.…
