Tiesības uz vārda brīvību

Nobeigums
Vārda brīvību ar attiecināt gan uz publisko, gan privāto jomu. Tā vārda brīvības publiskā joma sevī ietver ikvienas personas tiesības saņemt informāciju un paust uzskatus. Savukārt vārda brīvības privātā joma sevī ietver ikvienas personas tiesības paust savus uzskatus.
No vienas puses, pastāv Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas un Latvijas Republikas Satversmes 100.panta norma, kas nosaka, ka "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus", bet, no otras puses, Latvijas Republikas Satversmes 95.panta tiesību norma, ka "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu". Tomēr, ja cilvēka gods un cieņa ir aizskarti, tad šajā gadījumā vienīgais un demokrātiskais patiesības noskaidrošanas veids saskaņā ar starptautiskām un nacionālām tiesību normām ir vienīgi tiesa. Tomēr vārda brīvību no cilvēktiesību viedokļa nevar uzskatīt par visatļautību. Tomēr ne visos gadījumos savā cieņā un godā aizskartais cilvēks griežas tiesā gan finansiāla rakstura apsvērumu dēļ, gan līdzīgi kā citur pasaulē - laikietilpīgo tiesu procesu dēļ.
Secinājumi:
Latvijā ir pietiekama tiesiskā bāze cilvēka goda un cieņas aizsardzībai.
Tiesības uz vārda brīvību nav visatļautība.
Vārda brīvība arī reizē uzliek atbildību.
Skaidri jānošķir viedoklis no naida runas.
Priekšlikumi:
Jāizglīto sabiedrība, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, kā arī jau pirmskolas izglītības iestādēs, skolās vairāk jāskaidro, kādas var būt sekas par aizskaroša viedokļa paušanu.
…