18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas saimniesciskajā un sabiedriskajā dzīvē notika lielas pārmaiņas. Preču ražošanas pieaugums un kapitālisko attiecību veidošanās iesaistīja Krieviju un līdz ar to arī Latviju pasaules tirgus sistēmā un grāva dzimtbūtnieciskās ekonomikas pamatus. Muižnieki sāka ražot tirgum – galvenokārt ārējam – arvien lielāku daļu lauksaimniecības produktu. Tirgus saimniecības veidošanās pamatā bija arī sabiedriskā darba dalīšana un atsevišķu rajonu specializācija. Tas viss veicināja tirdzniecisko sakaru paplašināšanos, radīja preču apgrozības pieaugumu, kas savukārt izraisīja pārmaiņas pilsētu saimnieciskajā dzīvē, arī tirdzniecībā, amatniecībā un rūpniecībā, kur vērojama pakāpeniska atteikšanās no vecajām darbības formām un saistīšanās progresīvākās tirgošanās un ražošanas attiecībās, kādas raksturīgas tirgus saimniecībai.
19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas pilsētu dzīvē notika vairākas būtiskas pārmaiņas, bet tām bija cits raksturs nekā uz laukiem. Pilsētas joprojām pārvaldīja rātes, ģildes un cunftes, kā arī vācu biedrības. Rātskungu amatus ieņēma bagātāko tirgotāju un ģilžu pārstāvji, kuri modri sargāja pilsētu saimnieciskās, iekšējās dzīves un sadzīves privilēģijas. Turklāt pilsētām savas privilēģijas izdevās labāk pasargāt nekā muižniekiem, jo 19. gadsimta pirmajā pusē valdība neizdeva nekādus svarīgus likumus, kas mainītu pilsētu iekārtu un satversmi.
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas pilsētas bija vairāk tirdzniecības, nevis rūpniecības centri. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka lielākā latviešu tautas daļa bija zemnieki, kuri naturālās saimniecības apstākļos galvenokārt iztika ar saviem ražojumiem.
19. gadsimta otrā puse Latvijas vēsturē bija intensīvs ražošanas pārveidošanas laiks, pāreja uz īpašuma formu daudzveidību un aktīvu uzņēmējdarbību. Pašs preču noieta tirgus, preču saimniecības strauja attīstība pēcreformu Krievijā, valsts atbalsts uzņēmēju ekonomisko interešu nodrošināšanai paātrināja Latvijas iekšējo saimnieciskos procesus. Vietējo tirgotāju daudzu gadu pieredze, kura bija uzkrāta tirdzniecības starpniecības operācijās Viskrievijas un Rietumeiropas tirgos, lielo tirdzniecības firmu tiešie lietišķie darījumi ar attīstītāko Rietumeiropas valstu firmām atvieglināja pieeju zinātniski tehniskās informācijas centriem un paātrināja šo zināšanu rezultātu izmantošanu Latvijas rūpniecības un tirdzniecības attīstībā. Jāmin arī tas, ka Latvijā jau bija sagatavoti ražošanas organozatoru kadri no vietējo lieltirgotāju, tehniskās inteleģences un arī no vācu muižniecības pārstāvju vidus.
…
