Nobeigums
Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, - un pārbaudiet,
kas tam Kungam patīkams. Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk
celiet tos gaismā. Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt.
Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma.
(Ef 5, 9–13)
Sektas ir neatņemama mūsu sabiedrības sastāvdaļa, tomēr tā nav produktīva sastāvdaļa, bet sociālā perversija. Totalitārās sektas pretendē uz absolūtas patiesības sludināšanu, noraidot atšķirīgus viedokļus, atšķirīgas vērtības, atbalstot reliģisku neiecietību. Kur parādās “absolūtas patiesības” jēdziens, tur var blakus atrast naudas izspiešanu, krāpšanu, slepkavību, pat masu suicidālās parādības (kā sektu “Dāvida zars”, “Debess vārti”, “Saules baznīca” gadījumā). Daži Rietumu pētnieki mēdz attaisnot totalitāro sektu destruktīvo darbību ar reliģijas sludināšanas brīvību un oficiālās baznīcas naidu pret sektām. Piemēram, Dž. Bekfords apgalvo, ka pasaules vadošajām reliģijām piemīt tikpat daudz grēku, kā sektām: bērnu seksuālā izmantošana katoļu baznīcā, rasisms anglikāņu baznīca, bieža sieviešu ekspluatācija kristietībā utt. Visā visumā, kā uzsver sektologs, “smadzeņu skalošanas” koncepts tiek izmantots kā viduslaiku inkvizīcijas apvainojumi buršanā.
Šo argumentu var pieņemt kā adekvātu tikai tad, ja totalitāras sektas mēs uztversim kā neatkarīgas reliģiskās kustības, kuru mērķis ir piedāvāt savu reliģijas izpratni un piedāvāt pasaules redzējuma alternatīvas. Tomēr šis darbs skaidri parāda, ka tas neatbilst patiesībai – savas iekšējās un ārējās destruktivitātes dēļ sektas nespēj un nespēs pretendēt uz sociālā institūta lomu sabiedrībā, kuru gadsimtiem ilgi spēlē reliģija. Mēs nevaram objektīvi saukt sektas darbību par reliģisku, tāpēc ka “... vārds reliģija nāk no latīņu vārda religare, kas nozīmē “atjaunot saikni ar Dievu”, bet sektā saikne vienmēr ir ar līderi, kas faktiski nāk Dieva vietā un priekš saviem sekotājiem faktiski ir šis Dievs. [...] Gandrīz vienmēr līderim piemīt dievišķas funkcijas adeptu acīs un viņš kļūst par dievišķas pielūgšanas objektu” . Bez tam daudzām sektām vienkārši nav reliģiskā elementa, tās ir organizācijas naudas izspiešanai ar pseidozinātnes karogu. Pēc autora domām, Bekforda apelēšana pie vadošo pasaules reliģiju destruktivitātes neskaidro arī sektu maniakālo tieksmi pēc varas, tieksmi pakļaut sev pasauli un pārveidot visus cilvēkus pēc sava piemēra. Viss tas mums, parastiem cilvēkiem, ir jāievēro saskarsmē ar Viņiem, sektantiem!
…
