Īsajā ceļojumu vēsturē, kas aptver laika posmu no agrākajiem laikiem līdz 19.gadsimtam, mēs redzam virkni faktoru, kas veicināja ceļošanas attīstību. Tos var iedalīt divās grupās: faktori, kas darīja ceļošanu iespējamu (veicinošie faktori), un faktori, kas pārliecināja cilvēkus ceļot (motivējošie faktori).
Lai ceļošana vispār būtu iespējama, cilvēkiem jābūt atbilstošiem laika un naudas resursiem. Lielākoties vēstures attīstībā līdz pat nesenam laikam tikai dažiem sabiedrības locekļiem bija tādas priekšrocības. Plašākām masām atpūtas laiks bija ļoti ierobežots; strādnieki bija nodarbināti no rīta līdz vakaram sešas dienas nedēļā, un svētdienas tiem ļāva izmantot atpūtai un lūgšanai. Algas tikko pietika, lai uzturētu ģimeni un samaksātu par dzīvei nepieciešamo. Atvaļinājuma ideja netika pat apstiprināta līdz 20.gadsimtam.
Vienlīdz svarīgs nosacījums ir tas, ka atpūtas braucienu attīstība no piemērotu ceļojuma iespēju nodrošināšanas. Ceļojumu un transporta attīstība ir savstarpēji saistīta; ceļotāji pieprasa transportu, kas ir atbilstošs viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem un kas ir ātrs, drošs un ērts. Neviens no šiem kritērijiem nebija apmierinošs līdz 18.gadsimta otrajai pusei; bet, sākot ar 19.gadsimtu, strauji tehnoloģijas uzlabojumi noveda pie tāda transporta, kas bija gan pietiekami ātrs, gan pieejams par samērīgām cenām.
Līdztekus labam transportam nepieciešama arī atbilstoša izmitināšana ceļotāju galamērķos. Viduslaiku tradicionālās apmešanās vietas bija klosteri. Pakāpeniska naktsmītņu uzlabošanās, kas papildināja pasta kariešu izmantošanu, daļēji novērsa šo nepilnību. Taču pārvietošanās un apmešanās iespēju trūkums tālāk no galvenajiem apdzīvotajiem centriem, kā, piemēram, Londona, Eksetera, Jorka.
Tos, kas bija gatavi neievērot šos ceļošanas kavēkļus, sagaidīja citi ierobežojumi. Pilsētas veselības standarti bija zemi, un ceļotāji riskēja saslimt – tas ir risks, kas papildināja ārzemju ceļojumu. …
