IEVADS
Sociālā pedagoga galvenā un lielākā mērķauditorija ir skolēni. Pašlaik skolas vecumu sasniegusi tā paaudze, kuras agrīnais bērnības periods saistās ar sabiedrisko un ekonomisko pārmaiņu izraisītām krīzēm ģimenēs. Cenšoties nodrošināt ģimenes finansiālu labklājību, vecākiem nav atlicis laika būt kopā ar saviem bērniem, saglabāt emocionālo kontaktu un savstarpējo uzticēšanos, sniegt atbalstu.
Mūsdienu skolā arvien biežāk ir sastopamas problēmsituācijas, kuru cēlonis ir skolēnu antisociāla uzvedība. Tās rašanās iemesli ir visdažādākie – masu saziņas līdzekļu negatīvā ietekme, militāra rakstura datorspēles un vardarbība ģimenē. Tomēr atšķirīgas ir situācijas, kad antisociālas uzvedības cēlonis ir uzmanības deficīta sindroms. Šajos gadījumos ir nepieciešams profesionāls, atbildīgs un disciplinēts šo bērnu uzvedības korekcijas darbs, kuru var veikt tikai saliedēta profesionāļu komanda un galvenokārt – ģimene.
Uzmanības deficīta sindromu Latvijā sāka pētīt salīdzinoši nesen. Latviski ir izdotas tikai divas grāmatas un presē publicēti daži šo nopietno problēmu ilustrējoši raksti. Tomēr ir novērojama aizvien pieaugoša vecāku un pedagogu interese atrast pareizo risinājumu.
Man vienmēr ir bijusi interese izprast un izzināt, kas pamudina jau mazus bērnus rīkoties sabiedrībai krasi nepieņemami un agresīvi? Kāpēc vispārpieņemtās korekcijas metodes neatstāj tikpat kā nekādu iespaidu, tikai sarežģī situāciju un provocē bērnus atkārtot pārkāpumus?
Pedagogu un vecāku pieredze darbā ar bērniem, kuriem ir diagnosticēts uzmanības deficīta sindroms pagaidām ir neliela, tāpēc sava diplomdarba tēmu “Uzmanības deficīta sindroma izraisītās sociālās problēmas” izvēlējos lai izpētītu - kas īsti ir uzmanības deficīta sindroms, kādas ir tā izpausmes un optimālās korekcijas metodes, kuras es, kā sociālais pedagogs, varētu pielietot savā darbā. Diplomdarbā izmantoju R.Špallekas, K.Vecpuises, N.Zavadenko, M.Pavlovas, Daniel G. Amen u.c. pedagogu un psihologu atziņas, kā arī starptautiskajos interneta resursos pieejamo informāciju.
…
