IEVADS
Jebkuras uzņēmējdarbības (saimnieciskās darbības) pamatcēlonis ir cilvēku nepieciešamības un to apmierināšana. Uzņēmējdarbība ir ne tikai daudzu cilvēku nodarbošanās un ienākumu avots, bet arī dzīvesveids. Sākt uzņēmējdarbību nav viegli. Lai gūtu sekmes uzņēmējdarbībā, ir jāpārzina vispārējie saimnieciskie principi un uzņēmējdarbības vide, savas uzņēmējdarbības tiesiskā bāze - tiesības, pienākumi, atbildības apjoms, labi jāapgūst izraudzītās uzņēmējdarbības sfēras specifika.
Uzņēmējdarbība – tā ir ilgstoša vai sistemātiska, pašiniciatīvas ierosināta saimnieciska darbošanās un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu, lai gūtu peļņu. Lai izprastu uzņēmējdarbības būtību ir jāizprot atšķirība starp trim jēdzieniem: uzņēmējdarbība, komercdarbība un saimnieciskā darbība. Uzņēmējdarbība un komercdarbība nav sinonīmi. Uzņēmējdarbība ir plašāks jēdziens par komercdarbību un komercdarbība ietilpst uzņēmējdarbībā. Uzņēmējdarbībā dominē citi pamatlīdzekļi un cita infrastruktūra nekā komercdarbībā. Uzņēmējdarbības būtība izpaužas tādējādi, ka uzņēmējs organizē un apvieno visus nepieciešamos ražošanas faktorus (zemi, darbu, kapitālu), uzņemas saimnieciskās darbības risku ar nolūku gūt peļņu. Uzņēmējdarbības attīstība stipri ietekmē arī kopējo valsts ekonomisko izaugsmi. Valsts uzdevums ir uzlabot un attīstīt uzņēmējdarbības vidi, novērst uzņēmējdarbības šķēršļus, veidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu sistēmu. Uzņēmējdarbībai ir jābūt tādai, lai veicinātu, nevis bremzētu to attīstību, tāpēc uzņēmējdarbības vides uzlabošana ir viens no galvenajiem valsts uzdevumiem. Sekmējot finanšu sistēmas stabilitāti un efektivitāti, tiks attīstīti mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir tirgus ekonomikas svarīgākie elementi un veido lielu tautsaimniecības daļu, veicinot ekonomisko un sociālo stabilitāti. Pirms uzņēmējdarbības uzsākšanas nākamajam uzņēmējam ir jāizlemj, kāda tipa uzņēmums viņam būs vispiemērotākais. Šī izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem: pieejamiem resursiem, uzņēmējdarbības veida, dibinātāju skaita, esošās likumdošanas un citiem faktoriem.
XX gs. deviņdesmito gadu sākumā Latvijā sākās pāreja uz tirgus ekonomiku. Tika pieņemts likums „Par uzņēmējdarbību”, kurš noteica galvenos uzņēmējdarbības principus un
uzņēmējdarbības formas. 1995. un 1996. gadā īpaši svarīgs kļuva jautājums par Eiropas Savienības (ES) tiesību normu ieviešanu Latvijas tiesību sistēmā, tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Tieslietu ministrija sadarbībā ar Ekonomikas ministriju izveidoja jaunu darba grupu Komerclikuma izstrādei. 2002. gada 1.janvārī spēkā stājās Komerclikums. Komerclikums, līdz ar citiem likumdošanas aktiem, ir viens no galvenajiem valsts regulēšanas instrumentiem mikroekonomikas jomā, kurš iezīmēja būtiskas izmaiņas uzņēmējdarbības vidē, pirmām kārtām, samazinot uzņēmējdarbības formas no vairāk nekā desmit līdz piecām. Kopš stājies spēkā jaunais Komerclikums, ir mainījies dažu uzņēmējdarbību terminu traktējums, normatīvajos aktos nav tādu jēdzienu kā uzņēmējdarbība, toties ir jēdziens komercdarbība, tomēr neskatoties uz to, gan ikdienā, gan mācību procesos tiek izmantots termins uzņēmējdarbība, ar kuru tiek saprasta saimnieciska darbība, kuru atbilstoši LR likumdošanai veic kā fiziskas, tā juridiskas personas - uzņēmumi. Ekonomikā ar jēdzienu uzņēmums saprot organizatoriski saimniecisku vienību, kuru kā juridisku personu dibina indivīdi (fiziskas personas) vai citas juridiskas personas (komersanti), uzņēmējdarbības vai kādu citu privātu vai publisku funkciju veikšanai.
Studiju darba mērķis ir apskatīt uzņēmējdarbības veidus un to struktūras uzbūvi, novērtēt faktorus, kuri jāņem vērā uzsākot uzņēmējdarbību.
…
