Galvenais normatīvais pamatdokuments, kas nosaka kārtību, kādā uzņēmuma darbinieku norīkot komandējumā un atlīdzināt komandējuma izdevumus, pašlaik ir MK 28.05.2002 noteikumi Nr.219 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi”, kā arī LR Satiksmes Ministrijas pavēle Nr.66 (14.08.99) “Par profesiju (amatu) sarakstu”. Līdz šim nav īstas skaidrības jēdziena “darba (dienesta) brauciens” izpratnē, un ir strīdīgs jautājums par darbinieku papildizdevumu kompensāciju šādiem braucieniem. Balstoties uz normatīvo dokumentu atzinumiem, mēģināšu šīs lietas izskaidrot.
Komandējums- uzņēmuma darbinieka prombūtne no darba vietas saistība ar viņa izbraukumu, lai risinātu ar darbu saistītos jautājumus vai izpildītu savus darba pienākumus.
Par komandējumu uzskatāms ar institūcijas vadītāja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai uz ārvalstīm, lai pildītu darba (dienesta) uzdevumus vai papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (mācību komandējums).1
Tātad no tā izriet, ka:
pirmkārt, darbinieku komandējums nav jebkura viņa prombūtne no darba vietas un nav arī jebkurš brauciens, bet gan brauciens uz citu apdzīvotu vietu valstī vai uz ārvalstīm. Tādēļ par komandējumu nedrīkst uzskatīt darbinieku izbraukumu ārpus uzņēmuma, ja tas norisinās tās pašas apdzīvotās vietas (pilsētas, ciemata u.tml.) robežās. Piemēram: Uzņēmums atrodas Jūrmalas pilsētā, Lielupē. Darbiniekam uzticēts nogādāt dokumentu Jūrmalas domē, kas atrodas Majoros. Veicot šo uzdevumu, darbiniekam jāiziet ārpus uzņēmuma teritorijas un, lai nokļūtu norādītajā vietā, jāpārvietojas ar sabiedrisko, dienesta vai personīgo transportu. Šis brauciens ārpus uzņēmuma nav uzskatāms par komandējumu, jo šajā gadījumā brauciens ārpus uzņēmuma norisinās tās pašas apdzīvotās vietas robežās, kur atrodas uzņēmums.…
