Lai pozitīvi ietekmētu bērna rīcību, bet galvenais veicinātu izpratni, ļoti būtiski ir mācēt izvēlēties pareizo ietekmēšanas metodi. Uzslavas ceļ bērnos pašapziņu un stimulē viņus uz turpmāku pozitīvu darbību, padarot viņus drošākus.
Žurnāla “Mans Mazais” raksta “Laimīgs, mērķtiecīgs, pašapzinīgs…” autore A.Britāla norāda uz to, cik svarīga ir:”…
• Sevis apzināšanās, spēja saprast savas jūtas;
• Spēja pārvaldīt savas emocijas;
• Māka sevi iedvesmot, atrast motīvus darbībai;
• Spēja saprast citu izjūtas;
• Prasme veidot attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem…: (6., 26.lpp.)
Psihologi šīs spējas dēvē par emocionālo koeficientu, kam ir liela nozīme spējā tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām, iemantot draugus, u.t.t. Runājot prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas vārdiem: “…Parasti tie cilvēki, kuriem ir pašapziņa, arī ir visvairāk gatavi mainīties…”, tādējādi aicinot mūs cienīt un mīlēt pašiem sevi, un būt gataviem mainīties, gataviem izaugsmei.
Dažreiz, lai stimulētu, atbalstītu bērnu, pilnīgi pietiek ar uzslavu, kritiku, atzinību, smaidu, labu vārdu (taču jāuzmanās no pārāk biežas šāda veida stimulēšanas, lai par bērna galveno motīvu darbībai nekļūtu tas, ka viņš par to kaut ko saņems…).
Lai panāktu vēlamo rezultātu svarīgākais ir, lai uzslava vai kritika:
• Sekotu uzreiz pēc darbības;
• Vienmēr būtu pamatota, bez pārspīlējumiem;
• Būtu atbilstoša, samērīga ar padarīto:
• Uzslava vai kritika vienam bērnam nekļūtu par stimulu otram bērnam noreaģēt uz to pozitīvi vai negatīvi;
• Uzslava var tikt izteikta gan personiski, gan publiski, bet kritiku būtu vēlams izteikt personiski.
…