Vadība ir mijiedarbība. Vadības funkciju realizēšana notiek saskarsmes procesā, kad vadītājs ir mijiedarbībā ar saviem padotajiem. Izglītības iestādēs vadītājs ir skolas direktors vai pirmskolas izglītības iestādes vadītājs. Lai raksturotu vadītāja un viņa padoto, izglītības iestādēs - skolotāju, mijiedarbību, ieviests jēdziens vadības stils.
Skolas direktori ir vieni no galvenajiem faktoriem, ja ne paši galvenie faktori, kas nosaka skolu efektivitāti. Ja skolas direktors spēj izveidot labu komandu, kura ir kompetenta un atbalsta jaunas idejas, tas var būtiski uzlabot skolas darba kvalitāti.[3,42]
Kādam gan būtu jābūt direktora vai cita izglītības iestādes vadītāja stilam ? Šis jautājums ir svarīgs visā pasaulē. Viena no būtiskākajām pēdējos gados iegūtajām atziņām ir , ka, jo labāks vadītāja darba stils skolā, jo augstāka kvalitāte visam tam, kas saistīts ar skolu un mācību procesu. Direktors vada skolas attīstības plānošanu un ir tieši atbildīgs par izglītības programmu īstenošanu. Direktora atbildība noteikta Vispārējās izglītības likumā.
Skolas vadība ne sevišķi daudz atšķiras no vadības citās jomās, atšķirīgs ir tikai saturs, darbības pamatprincipi ir vienādi.
Dažādu autoru darbos ir dotas dažādas vadības stila definīcijas. Piemēram:
“Vadības stils ir vairāk vai mazāk ierasta (tradicionāla, prognozējama) darbību sistēma vadības lēmuma pieņemšanā, kuru raksturo vadītāja un padoto noteikta mijiedarbība un formālā un neformālā komponenta attiecības tajā.”[2,77]
Citos avotos ir teikts:
“Vadīšanas stils ir tipisku, samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu izvirzītos mērķus.” [4,64]
Vadības stils nevienam nav iedzimts, tas atkarīgs no vadītāja personības īpašībām – rakstura, gribas, spējām, motīviem, u.c. Atsevišķas stila iezīmes var arī trenēt un izmainīt. Lai prognozētu iespējamo darbinieka vadības stilu, nepieciešama personības izpēte.
1939. gadā Kurts Levins izstrādāja teoriju, kurā tika klasificēti vadības stili. Viņš tos sadalīja 3 grupās, kurus sauc arī par vadīšanas pamatstiliem:
autoritāro;
liberālo;
demokrātisko stilu.
Autoritāro vadības stilu bieži mēdz dēvēt arī par direktīvo stilu. Šī stila vadītājiem ir raksturīgs:
viss tiek pieņemts vienpersoniski, nekonsultējoties ar kolēģiem un padotajiem;
darbiniekiem tiek dotas pavēles vai rīkojumi izpildīt prasības;
šī stila vadītājs ir dogmatisks, vēlas pakļaut darbiniekus savai gribai;
reti ieklausās citu viedokļos;
pieprasa, lai visi precīzi izpildītu viņa dotos rīkojumus un uzdevumus;
parasti šādi vadītāji ļoti daudz strādā un to pašu prasa arī no padotajiem.[ 4,65 ];
viņa padotie, tātad, skolotāji un tehniskie darbinieki jūtas nesaprasti;
viņi bieži tiek kontrolēti, dara savu darbu ar piespiešanos, nejūt par to prieku;
šādos kolektīvos ir vērojama bieža kadru maiņa, jo cilvēkiem ir grūti izturēt saspringtu darba atmosfēru.
Autoritārais stils ir vērsts uz darbību, rezultātu sasniegšanu. Skolā, kur direktors ir autoritārā stila piekritējs, skolotāji , ļoti iespējams, arī var izmantot autoritāro stilu darbā ar bērniem stundu laikā. …
